Atgriežoties pie zāles (1815/1)

Ziemā, kad visi realizējamie jēri atraduši savus ledusskapjus, un jaunie vēl tikai gaidāmi; kad aitas, ēdot smaržīgo sienu, var tikai sapņot par zaļajām ganībām, mēs varam atskatīties atpakaļ uz aizgājušo ganību sezonu un padalīties ar savu pieredzi, jo 2021.gada ganību sezonā realizējām priekš mums jaunu ganīšanas metodi, kuru īsumā varētu raksturot kā "nevar paspēt apēst!".

Lai arī citus gadus izmantojām rotācijas ganīšanas pieeju, agrāk dzīvnieki uzturējās vienā laukā ilgāku laiku un arī lauks bija lielāks. Tam bija savi plusi un mīnusi, ja salīdzinām ar 2021.gada sezonu, kad samazinājām gan lauku izmēru, gan dienu skaitu, cik ilgi aitas uzturējās katrā no laukiem.

Ganību sezonu sākām 23.maijā, kad vidējais zāles augstums bija ~15 cm. Pirmais lauks bija pie kūts, lai jēri pierastu pie tā briesmīgā zaļā seguma, kas vēlāk izrādījās pat ēdams. Tālāk jau tas bija nemitīgs plānošanas un pārplānošanas darbs, lai ar limitētu pārvietojamo žogu skaitu uzbūvētu iespējami lielāku skaitu aploku. Piedevām vienmēr bija jāsaglabā "nabas saite" ar elektrības impulsa ģenerātoru. To, ka elektrība no žoga ir pazudusi vai samazinājusies signāla intensitāte, aitas spēj atkost apbrīnojami ātri. Visticamāk, ja būtu vairāk šo pārvietojamo žogu, taisītu vēl mazākus aplokus un pārvietotu reizi 1-2 dienās.

Vidējais ganību laiks vienā aplokā bija 4,12 dienas, bet to, vai aitas vajag pārdzīt uz nākamo, vai nē, nemērījām pēc laika, kas pavadīts konkrētajā apgabalā, bet gan pēc konkrētā lauka stāvokļa. Cik zāles atlicis, cik aitas mierīgas - tas palīdz izvērtēt, vai ir pienācis laiks pāriet uz nākamo lauku. Dabā līdzīgi uzvedas lielie zālēdāji, kas holocēna pirmsākumos caurstaigāja arī tagadējo Latvijas teritoriju, veidojot atvērumus mežos, pārstaigājot palieņu pļavas ... lēnām veidojot zālājus. Dabā zālēdājiem seko plēsēji, kas notur milzīgos ganāmpulkus nepārtrauktā kustībā, līdz ar to veidojas situācija, kad zālēdāji vienas ganību sezonas laikā reti kad atgriežas sākotnējā vietā. Tas palīdz labāk kontrolēt parazītus, kā arī zālājs spēj labi atgūties pēc liela ganāmpulka pārstaigāšanas.

Mūsdienās šāda staigāšana vismaz Latvijā nebūs iespējama, jo, pat ja dzīvniekus varētu palaist brīvā vaļā, tie būtiski traucētu tik daudziem, ka savvaļas zālēdājus izbalsotu ātrāk nekā stabiņus Rīgā. Protams, var jau zālājus uzturēt, ierobežotā platībā uz visu vasaru ieliekot notiektu skaitu dzīvnieku. Tomēr šis ganīšanas veids nelīdzinās zālēdāju uzvedībai dabā, radot gan nevienmērīgu spiedienu uz ganību teritoriju, gan uz augiem, gan uz parazītu klātbūtni. Aitu gadījumā tas nozīmētu augus, kas tiek uzturēti pastāvīgi nograuztā stāvoklī bez iespējas atjaunoties, izziedēt un izsēt sēklas.

Varbūt labāk pļaut? Jā un nē. Ganīšanai un pļaušanai ir atšķirīgs iedarbības mehānisms, kā rezultātā veidojas atšķirīgas augu sabiedrības. Ir vajadzīgi abi mehānismi, ideāli, ja tos ir iespējams mainīt no gada uz gada, kuros laukos un kādā laikā tiek ganīts un pļauts sienam. Ganībās mijiedarbojas zālēdāju mikrobioms un ganību sabiedrība mikro un makro līmenī, tādēļ ir svarīgi dzīvniekiem atrasties ganībās nevis kūtī.

Tad nu 2021.gadā, sasmēlušies idejas par reģeneratīvo ganīšanu, atrotījām piedurknes un metāmies iekšā šajā avantūrā. Pamatā izganījām grūti pļaujamās vai pļaušanai mazvērtīgās platības, tai skaitā ~6 ha lielo meža pļavu, kas nevar lepoties nedza ar augu daudzveidību, nedz ar pietiekami lielu zaļo masu siena vākšanai. Vēl viens būtisks faktors, kas ļāva izmēģināt šo pieeju, bija traktortehnika, kas atviegloja gan žogu uzlikšanu, gan varēja nodrošināt ūdens piegādi uz laukiem, kur nebija pieejamas dabiskās dzirdinātavas - upe vai strauts.

Kā jau rakstīju, ganību sezonu sākām 23.maijā un noslēdzām 26.oktobrī. Teorētiski varēja ganīt vēl, bet tā kā sākās lecināšanas sezona ar četriem teķiem, ganību loģistika būtu ārkārtīgi piņķerīga. Un, galu galā, kādam bija jāsāk ēst tie milzu siena kalni!!! Šis bija viens no vēlākajiem uzsākšanas datumiem pēdējo gadu laikā kopš veicam detalizētu ganību uzskaiti. 5 mēnešu ganības sezona ... varētu vēlēties ilgāk, bet tas tomēr ir atkarīgs arī no ārējiem apstākļiem.

Centāmies visu laiku uzturēt shēmu - aktīvais aploks +1 (vismaz), lai tad, kad aitas ir pārdzītas uz nākamo aploku, viņas būtu aizņemtas ar zāles ēšanu un nevis mūsu vērošanu. Meža pļavā apgabali reizēm bija tik mazi, ka varēja vienlaicīgi sagatavot 3 un vairāk laukumus. Tā kā mums ir tikai 4 pārvietojamie žogi (2x400 un 2x600 metri), tad visu laiku nācās zīmēt labirintus, lai savilktu nepieciešamās kombinācijas.

No ganīšanas viedokļa:

• noēsts vienmērīgāk
• netiek izstaigātas takas uz un no kaut kādām iecienītajām vietām
• ja nenokavē pārdzīšanas brīdi, aitas ir ļoti mierīgas un iemācās, ka abu pazīstamo humanoīdu parādīšanās nozīmē nolaistu žoga fragmentu, pār kuru mierīgi pārejot var tikt pie svaigas zāles
• ja nokavē ... aitas vienreiz pārgāja pašas. Bet vienreiz visā sezonā - tas ir lielisks rezultāts

No zāles viedokļa:

• noēsts tiek vienmērīgāk (protams, tas, kas neiet pie srds, tā arī paliek)
• ja zāle ir vismaz 15 cm vai garāka, daļa tiek pierullēta. Lai arī pirmajā mirklī šķiet, ka tas rada kaut ko līdzīgu kūlas slānim, novērotais liecina, ka tieši platlapji ļoti efektīvi izaug cauri, jo īpaši vasaras pirmajā pusē. Šis pierullētais slānis gan palīdz noturēt mitrumu, gan 'darbojas kā mēslojums. Ar nelielām bailēm domājām, ka tas samazinās tieši platlapjus un dos priekšrocību agresīvākiem augiem, bet pierullētajam slānim cauri lieliski izauga un izziedēja gandrenes, pelašķi, dzelzenes u.c. augi. Nākamgad noteikti būs jāveido "eksperimenta laukumi", lai novērtētu, kā šīs metodes ietekmē mainās augu sastāvs.
• Laukumi atpūšas praktiski līdz nākamajai sezonai. Atsevišķus apgabalus noganījām ar zirgiem. Dažos, kur zāle bija īpaši lekna, rudenī palaidām aitu mātes pēc atšķiršanas. Mierīgi varētu turēt arī liellopus, lai vēl vairāk samazinātu parazītu slodzi. Nedaudz, bet sugu rotācijai un citu mēslu klātbūtnes efektam būtu interesanti.
• Zāle ataug ļoti labi. Pat pārāk. Pirmie laukumi, kas tika noganīti maija beigās, bija mierīgi pļaujami augustā. Palaidām zirgus, lai noēd. Augusta sākumā noganītie septembrī bija zaļi un sulīgi atauguši.

No darba viedokļa:

• Žogu vilkšana sadalās vienmērīgāk. Tikai pāris reizes sezonā bija "lielā vilkšana", kur vienas dienas laikā jānovelk vairāk kā divi žogi un jāsavelk atpakaļ. Slodze ir vienmērīgāka.
• Izveidojām virkni jaunu stigu, lai arī mežu varētu sadalīt sīkākos laukumos.
• Bez traktora tas nebūtu iespējams.

Vai turpināsim nākamgad? Noteikti!

Ko darīsim 2022.gada sezonā:

• Palielināsim pļaujamo platību, praktiski visu BVZ atstāsim tikai un vienīgi pļaušanai, jo noganīt nevar paspēt. Vairāk izganīšanā fokusēsimies uz nepļaujamām teritorijām (mežs, upesmala, krūmāji utt.)
• Iespēju robežās vēl vairāk samazināsim viena aploka izmērus un uzturēšanos laiku tajos.
• Augsnes analīzes problēmvietās (meža pļavā), lai noskaidrotu, kāds tur ir organikas un minerālvielu stāvoklis
• Noteikti vēl dažas stigas nāks klāt.
• Uzmanīgi vērosim, kā šī metode ietekmē augu sastāvu (atkal īpašs fokuss uz meža pļavu, jo tur situācija ir visnabadzīgākā)