Atkusnis ūdens bļodā (3817/2)

Lai arī pamazām pierodam pie arvien siltākām ziemām, nevajadzētu brīnīties, ja tomēr gadās kāda diena, nedēļa vai pat viss mēnesis, kad temperatūra stabili turās mīnusos. Akās, tecēs ar pastāvīgu ūdens kustību un pietiekami dziļos ūdensvados ūdens praktiski nesasalst. Pavisam citādāka situācija ir lielās un mazās bļodās, spaiņos, mazās tērcītēs un dīķos. Ja vien kūtī temperatūra nav tuvu nullei vai virs tās, kā arī, ja nav apsildāmās dzirdnes, tad agrāk vai vēlāk būs jāsāk apnicīgā cīņa ar ledu. Tomēr tā nav pavisam bezcerīga.

Kad sākumā mums bija 3 aitas un vien dažas vistas, nekādu problēmu nesagādāja atnest siltu ūdeni no mājas. Tas nebija grūti arī tad, kad to skaits pieauga līdz 10. Tā arī stiepām - te no akas, te no mājas, atkarībā, cik lieli mīnusi bija ārā.

Tad aitu skaits pakāpās virs 30. Spaiņu staipīšana no mājas vairs nešķita prātīga ideja. Ūdeni sūknējām no akas. Galvenais bija iztecināt ūdeni no dārza laistāmās caurules. Ūdens neaizsala, ja ārā temperatūra turējās augstāka par -5 grādiem pēc Celsija. Aitas veiksmīgi tika galā ar plāno ledus kārtiņu, ja sals pieņēmās spēkā līdz -10 grādiem. Atlika reizi pa reizei atdauzīt ledu no malām.

Sliktāk bija, ja temperatūra noslīdēja zem -15 un tāda pieturējās vairākas dienas. Tad 60 litru bļodās, kuras izmanto būvniecībā, iestājās mūžīgais sasalums. Ja pārāk neuzmanīgi dauzīja ledu, varēja sadauzīt pašu trauku. Ledus kļuva par būtisku problēmu, kurai bija jārod risinājums.

Tā kā kūtī ūdensvads vēl nebija ievilkts (atjaunots), tad apsildāmā dzirdne atkrita. Bija jāizdomā, kā uzsildīt ūdeni, jeb, pareizāk sakot, noturēt to temperatūrā, lai tas pat nemēģinātu sasalt. Risinājumu vajadzēja visai steidzami, tādēļ to sameklējām būvniecības lielveikalā sildošo vadu veidā.

Zilajiem vadiem tolaik bija viens liels mīnuss. Nebija nopērkami uzkausējamie gali, kas pasargātu tos no saskarsmes ar ūdeni. Kā spējām, tā noizolējām. Zilie vadi spēja noturēt bļodas ar ūdeni neaizsalušas nedaudz ilgāk, tomēr -15 un zemāka temperatūra arī tiem nebija pa zobam, kā arī, tā kā izolācija nebija ideāla, ar laiku tie pārdega.

Paralēli sākām meklēt, ko cilvēki dara citur, kur ziemas laikā ir auksti. Izskatījās, ka civilizēto Eiropu šīs problēmas neskāra. Vai nu tika izmantotas apsildāmās dzirdnes, vai arī dzīvnieki ganījās un izmantoja dzeršanai neaizsalušos strautus, vai arī tāda īsta ziema arī mūsu aplūkotajos reģionos neiestājās. Arī starp Krievijas ārēs mītošajiem pašdarbniekiem nekādus sakarīgus risinājumus neatradām. Tad pievērsāmies aizdīķa kontinentam.

O, jā! Kas tik tur nebija?! Gan pašdarināti līdzekļi, gan rūpnieciski ražojumi. Un par tādām cenām, ka bijām ar mieru uz brīdi Kaltiņu republiku pieteik uz ASV štata vakanci.

Vispirms mēģinājām saprast, ko no tā visa mēs varētu uztaisīt paši, bet visai ātri sapratām, ka tas, kas ASV ir nopērkams tuvējā veikalā, pie mums nav atrodams ne ar uguni, ne ūdeni. Komerciālie piedāvājumi bija alternatīva, bet, apsverot visas papildus izmaksas, nolēmām meklēt risinājumus vietējā tirgū.

Tā kā aitu bariņš jau bija krietni izaudzis un kādā brīdī pat mūsu dziļā aka bija tuvu izsīkumam, ievilkām ūdensvadu. Nolēmām, ka varētu ielikt apsildāmo dzirdni vismaz lielo aitu pusē. Ideja nudien nebija slikta, bet bija viens BET. Kūtī bija betona grīda. Bieza. Tas nozīmēja, ka to nāktos uzlauzt, lai vadu palaistu pietiekami dziļi, lai tas neaizsaltu. Tas apsildāmās dzirdnes variantu padarīja pavisam nepievilcīgu.

Ar zilajiem vadiem veiksmīgi nosiltinājām gan krānu kūtī, gan ārā pie akas. Turpinājām liet ūdeni bļodās, pieciešot īslaicīgus aukstuma viļņus. Zilos vadus izmantojam joprojām, lai ūdensvads kūtī būtu izmantojams. Šobrīd ir nopērkami arī uzkausējamie gali, kā arī jau gatavi dažāda garuma komplekti. Protams, tas nav lēts prieks un nelielai saimniecībai tiešām vieglāk ir sanest ūdeni ar rokām.

2016.gada janvāris pielika punktu. Sala fronte šķiet pat negrasījās atkāpties. Nospļāvāmies par atmuitošanas, transporta un citiem izdevumiem un pasūtījām K&H Manufacturing peldošo at-ledotāju. Izvēloties modeli, ir jāņem vērā trauka tilpums un iespējamā temperatūra. K&H ir izveidojuši uzskatāmu tabulu, kur var sameklēt sev vēlamo iekārtas modeli, veicot nelielas konvertācijas no USA mērvienībām uz vecās Eiropas iedzīvotājiem saprotamākiem tilpumiem un grādiem. Sūtījām caur amazon.com, bet ir arī citi servisi, kas piedāvā starptautisku piegādi. Pēc aptuveni divu nedēļu ilgas klejošanas pa dažādām pasaules malām, prece ieradās. Lētāk sanāk, ja pasūta vairākus at-ledotājus vienā piegājienā.

Pie papildus izmaksām ir jāpieskaita arī transformātors no USA uz EU tīklu, kā arī kontaktdakšas pāreja. Lemona nošāvām divus zaķus ar vienu reizi - nopirkām transformatoru, kurā var sprausties ar USA ligzdām.

Pieslēdzām, bet nākamajā dienā iestājās atkusnis. No vienas puses varētu cerēt uz lielo mīnusu iestāšanos, bet es neesmu aukstuma mīļotāja, tāpēc varētu arī iztikt ar citu lietotāju pozitīvajām atsauksmēm. Un gan jau tas aukstums pienāks.

Nedaudz par izmaksām (pasūtījām divus atledotājus):

Atledotāji: 92.93 EUR
Transformātors: 40.95 EUR
Dzelzs kaste, kur ielikt transformātoru: 41.50 EUR

175.38 / 2 = 87.69 EUR sanāk par vienu atledotāju
ASV vidējā cena ir 42 USD jeb ~39 EUR mums saprotamākā valūtā. Kopējais sadārdzinājums uz vienu iekārtu sanāca 48.69 EUR. Var atteikties no veikalā pirktas metāla kastes un uzmeistarot kaut ko pats, bet jāņem vērā, ka transformātors uzsilst un ir jāpiedomā pie ugunsdrošības. Dārgākā papildus investīcija noteikti ir transformātors. Mēs transformātoru ielikām metāla kastē, kuru savukārt piestiprinājām pie betona staba kūtī.

P.S. Esam apsvēruši arī parasto ūdesvadu cauruļu (plastmasas) siltināšanu ar zilajiem vadiem un siltumizolāciju, kur kā gala izvads varētu būt parastās mēlīšdzirnes. Zilo vadu izmaksas arī nav mazas, pieņemot, ka vēlams nevis pietīt taisnu kabeli gar vienu pusi caurulei, bet tīt apkārt, veidojot spirāli.