Augsto dobju eksperiments (5118/1)

Tā kā pamatdarbs un abi hobiji - aitkopība un observatorija - aizņem visai daudz laika, ir jomas, kurām nākas knapināties ar tām dažām stundām nedēļā. Viena no tādām ir dārzkopība. Ravēšana laikam ir viena no lielākajām bērnības (lasīt, kolhoza) laika traumām, tādēļ to daru nelabprāt. Ja ir iespējams neravēt, neravēju. Krūmi un koki aug labi, ja tos netraucē, appļauj zāli un uzklāj mulču sakņu zonā. To nevarētu teikt par dārzeņiem un citiem zemāka auguma kultūraugiem. Tie tomēr labāk izvēlas nekonkurēt ar agresīvākajām nezālēm.

Attiecīgi, kaut kā jātiek galā ar tiem nevēlajiem zaļumiem.

Pirmkārt, manā skatījumā viens no lielākajiem kaitēkļiem ir taciņas jeb viss, kas ieskauj tā dēvēto dobi. Ja tās netiek uzturētas "plikas" un pietiekmā platumā, tad zaļumi tiektin tieksies uz izravēto dobi, kur ir vairāk vietas un, visticamāk, lielāki barības vielu resursi. Neesmu par izknibinātām, gludām taciņām. Varētu taisīt taciņas, noklājot dobju malas ar biezu mulčas kārtu. Tobrīd man nebija Hecht burvīgās mašīnītes, tādēļ šis variants varēja izvērsties par naudas bedri, kā arī iepriekšējā pieredze ar puķu dobēm liecināja, ka ir nezāles, kuras var mierīgi ignorēt arī mulču. Tātad - taciņām nē.

Nejauši manā redzeslokā nonāca dizainiski jauks risinājums - augstās dobes, kas ar vienu šāvienu nobliež veselu zaķu ganāmpulku - taciņas ir mazsvarīgas, dobes ir viegli aizsniedzamā augstumā un ērti kontrolējamas. Tā nu 2015.gadā ar laipnu vīra gādību tiku pie divām eksperimentālajām kastēm (platums ~1m, garums ~2m, augstums ~70 cm), kas tika piepildītas ar to, kas bija pa rokai - pērnās lapas, nopļautās zāles smalkumi, vecais siens, aitu mēsli, pelni, zeme - kas bija, to sabērām kārtās. Vienā dobē veģetēja garšvielas, otrajā gurķi un kabacis.

Līdz 2016.gada pavasara sezonai biju nedaudz ieurbusies permakultūras jautājumos, tādēļ šogad augstās dobes nepārraku, kā biju plānojusi pagājušogad, tik saliku pa virsu labu kārtu smalcinātas zāles un sabakstīju abās dobēs garšvielas, tomātus, pupas un ģimenes sīpolus.

Joprojām esmu apmierināta ar neravēšanu, ļauju zālei ap dobēm augt visai augstu un tad pļauju auniem. Šad un tad nākas kaut ko izraustīt, lielākoties tā ir virza, kas ienesusies ar stādāmmateriālu. Viss aug daudz leknāk, nekā man vajadzētu. Tā kā tiem, kas ar dārza lietām nodarbojas eksperimentāli, mazos nolūkos un nemīl ik pa dažām dienām iet un izraustīt nezāles, kā arī mugura/ceļi/citi orgāni neļauj nodarboties daudz ar dārza darbiem salīkušā formātā, rekomendēju augstās dobes.

Gurķi un kabači? Tie šogad eksperimentālos nolūkos aug uz pērnajiem siena ruļļiem pie garāžas.