Pēdējais cietoksnis (2095/0)

Beidzot ganību apritē esam iekļāvuši bioloģiskās daudzveidības ziņā bagātāko, slapjāko un krūmiem aizaugušāko pļavu. Divas dienas pavadījām, dzenot stigu cauri kārklu, alkšņu, krūkļu audzēm un nelielam meža masīvam, iegūstot 6,8 ha lielu platību, kurā turpmākas divas nedēļas dzīvos aitu mātes ar savām meitām. Šogad, pateicoties sausumam, pļava ir caurstaigājama, bet joprojām ir mitrākas vietas, kurās ar tehniku nebūtu iespējams iebraukt. Padomju laikā šī pļava izmantota kā ganības, bet pirms tam - kā siena pļava un ganības.

Pirms tam bijām sākuši izganīt mājai un strautam tuvāko pļavas daļu, kur jau ir vērojama augu sabiedrības maiņa. Pļavas ganītajā pusē atrodami vanagu vīķi, pļavas dedestiņa, gandrenes, ložņu āboliņš, vītolu vējmietiņi, lēdzerkstes utt. Nenoganītajā pusē izskatās briesmīgi, bet botāniķi to atzina par labāko daļu. Tur ir gan gandrenes, gan retēji, gan baldriāni, gan vīgriezes, gan pļavas vilkamēle, gan dažādas graudzāles.

Šogad ceram, ka aitas nedaudz nograuzīs lielo veģetāciju, jo īpaši vīgriezes, kā arī patīrīs apakšējos kārklu un citu krūmu zarus, lai zem tiem vairāk iespīdētu gaisma.