Vecāku žūrija 2016 - trešā grāmata (2590/0)

Joprojām rudens un joprojām nekā interesanta kūtī - aitas mājās, gaida "riestu", lapas nokritušas, nesalasītie āboli nosaluši. Viss pieklust un gatavojas pārlaist tumsas periodu. Pienāca kārta vecāku žūrijas trešajai grāmatai - kulta romānam "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" no Haruki Murakami.

Nekad neesmu sapratusi, kādēļ "kulta". Šis apzīmējums tiek bārstīts tikpat dāsni kā "dižpārdoklis" (vairāk asociējas ar miesās brangu barokli - suķi). Bet nu lai paliek valodas nianses.

Neesmu skriešanas piekritēja. Ja nu vienīgi orientēšanās ir kaut cik jēdzīga nodarbe, ir vismaz kāds taustāms mērķis, kaut kādi jūtami atskaites punkti. Līdzīgi kā lauksaimniecībā - katram darbam, katram posmam ir savs loģisks noslēgums, tie ir sadalāmi sīkākos etapos. Garajās skriešanas distancēs nekad tādus neesmu spējusi saskatīt, lai gan ir nācies skolas laikā tur piedalīties.

Līdz ar to nevarētu teikt, ka man ir saprotama skriešanas un jo īpaši maratonistu ideoloģija, bet droši var teikt, ka skriešanu varētu mierīgi aizvietot ar jebkuru nodarbi, kas prasa zināmu disciplīnu, piespiešanos un kripatiņu talanta jeb dāvanas no augšienes.

Līdzīgi kā Murakami, es varētu teikt tos pašus vārdus, kas atrodami grāmatas noslēgumā, tikai pārfrazējot saviem vārdiem, pielāgojot saviem "hobijiem".

"Tādejādi, pateicoties astronomijai un aitkopībai, esmu iepazinusies ar dažādiem cilvēkiem, un tas man sagādājis lielu prieku. .. Ja jūsu nebūtu, es diezin vai būtu turpinājusi darboties observatorijā, audzēt aitas un censties uzturēt bioloģisko daudzveidību pļavās."

Ja spējat atrast savā dzīvē šādu "skriešanu", kas palīdz sakārtot domas, dod spēku un motivāciju, tad Murakami grāmata būs kā apstiprinājums, ka esat uz pareizā ceļa. Ja ne, varbūt izmēģiniet skriešanu. Kas zina, varbūt maratons ir jūsu aicinājums, kas palīdzēs sakārtot domas, atpūsties no ikdienas un motivēt sevi jauniem izaicinājumiem.