Vēsture atkārtojas jeb R.Carson "Silent Spring" (3164/0)

Lasīšanas izaicinājuma ietvaros nolēmu izlasīt grāmatu, kura tiek pieskaitīta pie tādām, kas būtiski izmainījusi cilvēces attīstību un domāšanu - Reičelas Kārsones (Rachel Carson) "Klusais pavasaris" (Silent Spring). Ja Stīvens Kings tiek minēts kā šausmu žanra meistars, pēc kura darbu lasīšanas jums ir bail iet naktī pa mežu vai uz vannasistabu, tad ņemiet vērā, ka Kārsones darbs ir vēl šausminošāks. Pēc tā izlasīšanas bailes nav tikai par savu, savu bērnu, bet par visas cilvēces nākotni.

Kārsones "Klusais pavasaris" aplūko insekticīdu un pesticīdu uzvaras marša pirmos etapus. Tas ir DDT un tam līdzīgo savienojumu uzvaras gājiens pāri līķiem visburtiskākajā nozīmē. Uzvaras gājienu veicina atbildīgo iestāžu un ķīmiskos savienojumus ražojošo uzņēmumu izplatītā informācija, ka tas ir droši un nekaitīgi. Tik droši, ka pesticīdi un herbicīdi tiek pārdoti skaistos iepakojumos, kur smaidoša ģimene izkaisa piemājas zālājā rozā pulverīti, bet turpat pa zālīti rāpo mazs bērns. Miljoniem beigtu putnu, zivju, izjauktas ekosistēmas un sagrauta veselība - tas viss, lai "pabarotu izsalkušo pasauli".

Nodaļu pa nodaļai Kārsone izķidā sava laikmeta vienu no šausmīgākajām lappusēm. Tolaik tā bija liela varonība - uzdrīkstēties runāt sliktu par savu valsti, par tās politiku. Piedevām Kārsone ir sieviete... Grāmata tiek publicēta un ļoti strauji kļūst populāra, kas gan nenozīmē gozēšanos slavas saulītē pašai Kārsonei. Varat iedomāties, cik ļoti viņu ienīda visi tie, kuri pelnīja DAUDZ naudas, pārdodot "rozā tabletes" ikvienam, kas gribēja tikt vaļā no kodēm drēbju skapī, mušām virtuvē, tārpiem ābolos un kāpostos, kur nu vēl putniem, kas apēd ražu un odiem, kas pārnēsā malāriju.

Cik labi, ka tas viss ir pagātnē. Mēs zinām, ka DDT un tam līdzīgie bīstamie savienojumi ir aizliegti. Tagad lauksaimnieki izmanto tikai drošus un pārbaudītus līdzekļus. Mājās mēs izpūšam kādu "Kobru", kas nemaz nav kaitīga. Tagad gan viss ir vislabākajā kārtībā!

Vai tiešām?

Vai varam droši likt roku pie sirds un teikt, ka saviem bērniem un bērnu bērniem esam nodrošinājuši vislabāko rītdienu? Ka tas ķīmisko savienojumu kokteilis, ko mēs patērējam ikdienā ar pārtiku, gaisu un ūdeni, ir nekaitīgs? Ka tie herbicīdu un pesticīdu pārpalikumi un sadalīšanās produkti, savstarpēji reaģējot un mijiedarbojoties ar Saules starojumu, neatstās nekādu iespaidu uz ekosistēmu un uz mums?

Paskatoties kritiski apkārt, es teiktu, ka "Silent Spring" apraksta mūsdienu situāciju. Nomainiet grāmatā minētās ķimikālijas ar tām, ko izmantojam mūsdienās, pamainiet faktus, atsauces uz pētījumiem un secināsiet, ka NEKAS nav mainījies. Mēs atkal esam turpat, kur Kārsone - zem liela lozunga "Pabarosim pasauli" un laimīgi kaisām uz saviem laukiem un mežiem rozā tabletes, klausoties, cik tas viss ir nekaitīgi, droši un ka tikai nekritiski domājoši cilvēki var piedāvāt samazināt ķīmijas lietošanu, jo mums taču ir jāražo produkcija, lai pabarotu arvien badā esošo pasauli. Tas nekas, ka attīstītās valstis desmitiem un simtiem tonnas pārtikas izgāž miskastē. Tas nekas, ka nabadzīgās valstis nevar atļauties iepirkt to pašu, ar pesticīdiem, herbicīdiem apstrādāto ĢMO pārtiku.

Paklausieties uzmanīgi sev apkārt. Ja zemniekam aizliedz kaut kur lietot ķīmiju, ko viņi (un pārstāvošās organizācijas) stāsta? Vairs neko nevarēšot izaudzēt. Viena no lielākajām problēmām, ko uzsver arī Kārsone, ir milzīgās monokultūru platības. Insektiem un simībām tās ir kā ātrgaitas šosejas, kur var ieskrieties un izplesties milzīgā ātrumā, jo nav, kas ierobežo. Tas attiecas ne tikai uz lauksaimniecību, bet arī mežsaimniecību. Simtiem hektāru neapkaisīs ar pelniem, neiestādīs starp vagām samtenes vai augus plēsīgo kukaiņu pievilināšanai. Vieglāk ir ķerties pie ķīmijas, iznīcinot visu - gan labo, gan slikto. Mērķis attaisno līdzekļus, jo mums taču pasaule jāpabaro.

Vai es redzu risinājumu īstermiņā? Viennozīmīgi nē. Lielsaimniekiem nav citu iespēju, kā turpināt cīņu, pielietojot arvien vairāk un vairāk ķīmijas, pārejot uz ĢMO, kur augi ir rezistenti pret ķīmiju vai paši spēj izstrādāt indes, jo mani māc šaubas, ka cilvēki, kuri ir pieraduši pie ātriem un ērtiem risinājumiem, pie saimniekošanas patiešām masīvos mērogos ar masīvu tehniku, varēs un gribēs ko mainīt. Kurš no milzīgo kombainu īpašniekiem, apkrauts ar kredītu gūzmu, būs gatavs veidot nelielu, miksētu kultūru laukus, ieviest ilggadīgos dabīgos zālājus, krūmu joslas, grāvīšus, lai veicinātu bio-daudzveidību, palielinātu putnu un kukaiņu dažādību savos laukos? Mūsu lauksaimniecības politika kopumā visā pasaulē nav labvēlīga tām saimniekošanas metodēm, ar kurām strādāja mūsu senči, nemaz nerunājot par metodēm, ar kurām saimnieko dabai draudzīgi.

Bet kaut kad pienāks brīdis, kad nāksies mainīt ideoloģiju un meklēt metodes, kuras nebalstās uz ķīmiskajiem savienojumiem. Līdzīgi kā klimata pārmaiņas spiež cilvēkiem aktīvi domāt, kā pielāgoties, kā kaut ko mainīt, tā arvien pieaugošais ķīmijas slogs kādā brīdī sasniegs lūzuma punktu. Jo ātrāk cilvēce apzināsies šī jautājuma nopietnību, jo labāk.

Ko tu vari darīt? Ja esi lauksaimnieks - izvērtē katru nepieciešamību izmantot ķīmiju. Esi saudzīgs pret zonām, kurās atrodas dabīgie kaitēkļu apkarotāji - gan kukaiņi, gan putni. Ja esi mazdārziņa īpašnieks - neslinko, nolasi kolorādo vaboles un izravē nezāles pats. Ja dzīvo pilsētā un kartupeļu vagas esi redzējis tikai Facebook, tad izvēlies to pārtiku, kas audzēta bioloģiski - nekaitējot dabai. Tā tu palīdzēsi bioloģiskajiem lauksaimniekiem izaudzēt bērnus, izskolot un iemācīt viņiem mīlestību pret dabu. Tā tu palīdzēsi izaugt nākamajai bioloģisko lauksaimnieku paaudzei, tiem, kas baros ar veselīgu pārtiku tavus bērnus un mazbērnus. Tā tu sargāsi mārītes, sienāžus, griezes un melnos stārķus, pat ne reizi tos neredzot tuvumā. Un, ja pienāks diena, kad vēlēsies tiešām nofotografēties ziedošā puķu pļavā, nevis milzīgā dzelteni ziedošu rapšu laukā, kas pirms pāris dienām nokaisīts ar kārtējo insekticīdu, tu zināsi, ka tādas vietas joprojām ir atrodamas.

Ziniet, jūs nebūsiet vienīgie, kas pamanījuši, ka ar to visas pasaules pabarošanu nav kaut kas kārtībā: https://www.living-land.org/

Drosmīgajiem, kas nebaidās baidīties par savu un nākamo paaudžu nākotni, noteikti rekomendēju izlasīt Kārsones "Kluso pavasari".

Desmit aitas no piecām!