AITAS.LV
AITAS.LV

Svētdienas pastaiga 26.03.2017 (357/0)


Publicēts: 21.06.2017

 Kamēr nav sakuplojušas lapas, pamodušies dažādu asinskāru mošķu bari un rāpuļi, izdomāju beidzot aiziet līdz mazajam purviņam, kas robežojas ar meža pļavu. Lai maršruts būtu interesantāks, nolēmu apstaigāt robežu, kur mūsu īpašums robežojas ar Latvijas Valsts mežiem, kā arī aiziet paskatīties, kas peldas Kaltiņu dīķī. Tā kā bija mana kārta vaktēt dzemdētājas, tad bija jāiekļaujas aptuveni divās stundās. Binoklis kaklā, iPhone kabatā, garie zābaki kājās un aiziet!

Priežu pudurī cītīgi bungoja dzenis. Skaņa bija, pašu neredzēju.

Patīkams pārsteigums bija meža pļava - NEVIENA cūku rakuma. Vai nu izmedītas, vai nu apmirušas dabīgā ceļā. Sīkums, bet patīkami.

Purvs mani pievīla, jeb, pareizāk sakot, vīlos savā iztēlē, kuras uzburtā ainava bija tipisks purvs. Labi, bez akačiem, jo purviņš ir mazs, bet nu vismaz ar daudz maz klaju ainavu. Gala rezultātā nokļuvu nelielu priedīšu audzītē. Klajumu nekādu nemana, viss aizaudzis. Pamanīju dažas interesantas sūnas, ķērpjus, zālītes. Iztraucēju dažas stirnas un atradu "čupakabras" galvaskausu. Purvaino mežu izvagojuši grāvji, kas šobrīd pilni ar ūdeni un grūti pārvarami. Uz mīkstajiem ciņiem joprojām saglabājušās dzērvenes, pat garšīgas.

Nācās atgriezties mežmalā. Šī daļa arī ir visai mitra un visticamāk tādēļ nav izcirsta. Tāds tipisks egļu mežs. Pie kādas egles pamatnes bija plosījusies dzilna. Dobums jau skaists, bet par drošību gan nav padomāts.

Turpināju ceļu gar mūsu zemes robežu. Interneta pārklājums labs, tādēļ varēja mierīgi izmantot Google maps. Dati tur paveci, uzradušies daži jauni izcirtumi - kailcirtes. Tas atkal lika mainīt manu sākotnēji iecerēto maršrutu un iet atpakaļ dziļāk savā īpašumā. Svaigas kailcirtes ir kā kara lauks...

Mūsu pusē aizaugošajā pļavā (kas no bioloģiskās daudzveidības ir viena no vislabākajām), bija plosījušies pārnadži - piekakājuši, aplauzījuši zarus kārkliem, noberzuši mizu alkšņiem. Es tā cerēju kādu ragu atrast!!! Nekā. Tikai bail, ka nesatiekos ar kādu aļņu māti, kura sargā savu mazuli. Vajadzēja mājās paskatīties, ka mazuļi dzimst vēlāk, varbūt bailes būtu mazākas.

Mežs visai kluss šobrīd, lielākais vairums dziedātāju vēl tikai ceļā, tā kā labi var dzirdēt tos, kas ir pastāvīgie iemītnieki, kā arī tos, kas jau ieradušies. Nevarētu teikt, ka manas prasmes ar binokli pamanīt putnus, ir pārāk izcilas. Kādā galotnē bija dzeltenā stērste, pa egļu galotnēm ņēmās kašķīgie sīļi, bet visi skaistie dziedātāji labi skanēja, bet nebija atrodami. Bet gan jau... vasarā viņu būs vairāk. Gribot negribot kāds kadrā trāpīsies.

Vēl tikai viens izcirtums ar aplauzītiem kociņiem, svaigiem sūdiņiem un pārnadžu pēdām un Kaltiņu dīķis būs klāt. Netaisnīgi, nosaukumā mūsu mājas, bet dīķis galīgi mums nepieder. Tikai zeme robežojas ar to teritoriju. Dīķi pirms gada (aptuveni) iegādājās viena mežistrādes kompānija, sakopa apkārtni, iztīrīja. Varbūt zivis audzēs. Es biju cerējusi uz kādu ziemeļu gulbju pārīti, tie lidinās mums pāri dīķa virzienā, vai vismaz uz kādu meža pīli. Liels bija pārsteigums, ka dīķis vēl pilnībā ledū kalts. Tikai vientuļa baltā cielava staigāja pa ledu.

Ejot jau atpakaļ uz mājām, binoklī labi apskatīju dzērves, kas dzīvojās slapjajā pļavā aiz kūts. Skaisti putni. Bērnībā (Kurzemē) man tie šķita kaut kas eksotisks, dzirdētas un redzētas lidojam kāšos. Nekad nebiju redzējusi dzērvi saprātīgā attālumā. Dažādu labvēlīgu apstākļu rezultātā dzērvju tagad ir krietni vairāk. Divas katru gadu dzīvo arī mūsu teritorijā un agros rītos pieskandina apkārtni ar savām dzidrajām, skaļajām balsīm.

Viens labums no tā binokļa tomēr bija - jau no pļavas gala varēju saskatīt, ka viena aita atnesusies...

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Add a new comment:


info at aitas lv