Aitu parāde Sedaras pilsētā (2982/0)

Lauki ienāk pilsētā ne tikai Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās. Ir tāda salīdzinoši neliela pilsētiņa ASV Jūtas štatā kā Sedara. Iedzīvotāju skaits tur šobrīd sasniedz gandrīz 30 tūkstošus. Izrādās, ka arī aitu skaits neapaliek no iedzīvotāju skaita. Štatā, kura teritorija ir aptuveni 3 reizes lielāka nekā Latvijas teritorija, 2002. gadā mājoja 34 908 aitas. Lai atzīmētu šī štata bagāto, ar lauksaimniecību saistīto vēsturi, reizi gadā notiek Lopkopības un vēsturiskā mantojuma festivāls, kura ietvaros tiek rīkota aitu parāde.

Pirmie kolonizātori Jūtas štatā esot ieradušies 1847. gadā. Sedaras pilsēta tiek dibināta 1851. gadā. Galvenā iedzīvotāju nodarbošanās bija lopkopība. Sākotnēji galvenais virziens bija piensaimniecība. Sievietes un bērni vasarās mitinājās kalnos, kur ganīja govis, slauca tās un ražoja sviestu un sieru.

1890. gadā viens no ietekmīgākajiem Sedaras pilsētas iedzīvotājiem Kolorādo štatā iegādājās aitu ganāmpulku. Drīz vien lauksaimnieki saprata, ka aitas Jūtas štata dienvidu reģioniem ir ideālāk piemērotas nekā govis, jo īpaši tādēļ, ka vasaras ganībās kalno auga liellopiem indīgs augs delfīnija (Delphinium barbeyi), kurš aitām ne tikai nebija kaitīgs, bet izrādījās ļoti vērtīgs augs, kuru tās labprāt ēda.

Mūsdienās arī Jūtas štatā aitu skaits samazinās. Tomēr tradīcijas nezūd. Pavasaros aitas tiek pārdzītas uz kalnu ganībām un rudeņos atgriežas ielejās. Ir ģimenes, kur šīs tradīcijas tiek koptas jau vismaz piecas paaudzes.

Lai atzīmētu un arī atgādinātu cilvēkiem šī mantojuma vērtību, jau 8. gadu pēc kārtas rudenī tiek rīkots festivāls, kura ietvaros var iepazīties ar dažādiem mūsdienu un pagātnes lauksaimniecības aspektiem. Viens no šova elementiem ir aitu parāde, kad no kalniem cauri pilsētai tiek dzītas aptuveni 1000 aitas.

Vajadzība cilvēkiem atgādināt par laukiem, par tajos notiekošajiem procesiem un to, cik cilvēces pagātne, tagadne un nākotne ir cieši saistīta ar mūsdienās tik nemanāmo un pat apzināti aizmirsto nozari, ir ļoti būtiska. Pilsētās dzīvojošie un bieži vien arī liela daļa to, kas dzīvo lauku teritorijās, vairs nesaskaras ar dabu un dzīvniekiem, ir aizmirsuši, ko nozīmē iestādīt kartupeli, izslaukt govi un nokaut vistu. Lielveikali mums ļauj norobežoties no "netīrās daļas", no rakšanas, mēslošanas, kaušanas, saņemot tīru, perfekti iesaiņotu preci. Tādēļ šādi "lauki ienāk pilsētā" pasākumi ir svarīgi, lai mēs neaizmirstu, no kurienes govij tek piens, ka gaļa neaug mēģenē un burkāns no zemes netiek izcelts nomizots un sagriezts ripiņās.