Bezmaksas pakalpojumi? (2654/0)

Saldūdens rezerves ir viens no svarīgākajiem kritērijiem dzīvības pastāvēšanai uz Zemes. Lai arī brīžiem šķiet, ka lai nu kā, bet nu saldūdens mums tiešām netrūkst, zinātnieki ir norūpējušies par šo šķietami neizsīkstošo resursu. Ir skaidrs, ka saldūdens apjomus un izvietojumu uz mūsu planētas iespaido visdažādākie faktori. Pirms dažām dienām tika publiskots (maksas vai institūcijas piekļuve) Britu Kolumbijas universitātes un Ķīnas Mežsaimniecības akadēmijas zinātnieku pētījums par to, kā mežs un jo īpaši izmaiņas meža veģetācijā ietekmē saldūdens rezerves.

Meži ir ārkārtīgi svarīgs saldūdens avots un rezervuārs. To iznīcinot pilnībā vai izjaucot struktūru un veģetāciju, tiek izmainīta saldūdens uzkrāšanās spēja, noplūde un citi parametri. Pētījuma autori uzskata, ka, veidojot turpmākos klimata pārmaiņu modeļus, būtu jāņem vērā ne tikai tiešie faktori, kas ietekmē saldūdens rezerves, bet arī meža kvalitatīvās un kvantitatīvās izmaiņas.

Šobrīd meži klāj aptuveni 30% no sauszemes un 21% no pasaules iedzīvotājiem tiešā veidā izmanto mežos un mežu tuvumā esošos saldūdens rezervuārus kā ūdens ieguves vietas. Pētījumā tika analizēti dati, kas iegūti laika posmā no 2000. līdz 2011.gadam un aptvēra sekojošas teritorijas - Britu Kolumbiju, Kanādu, Krieviju, Brazīliju, Somiju un Kongo Demokrātisko Republiku. Tās tika izvēlētas, jo tur meži klāj vairāk kā 30% no teritorijas. Kā galvenie meža kvalitātes un kvantitātes apjoma izmaiņu noteicošie faktori tika identificēti meža izciršana, apbūve, ugunsgrēki un insektu invāzijas.

Veģetācijas izmaiņas var izmainīt ikgadējo ūdens plūsmu pat par aptuveni 10% līdz 50% (atlikušie % tiek norakstīti uz klimata pārmaiņām). Īpaši izteiktas izmaiņas tika novērotas tropiskajos un boreālajos mežos. Analizējot izvēlētās teritorijas, zinātnieki secināja, ka aptuveni pusē no tām meža kvalitatīvās un kvantitatīvās izmaiņas iet roku rokā ar klimata pārmaiņu procesiem, vai nu samazinot pieejamos saldūdens resursus, vai nu radot lielāku risku postošiem plūdiem.

Teiksiet - nekā jauna! Iespējams, bet šajā un ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) kontekstā gribas paturpināt diskusiju.

Parasti ar lauksaimniecību (un mežsaimniecību) mēs saprotam taustāmu un pārdodamu produkciju - graudi, piens, gaļa, olas, kubikmetri koksnes utt. Saimniecība ir ražojoša, ja tā spēj uzrādīt kaut kādus ieņēmumus, pārdodot produkciju. Nenoliedzami ir viegli strādāt ar šādām izmēramām vienībām. Tās var iekļaut prognozēs un atskaitēs, parādīt uz ekrāna un iebakstīt ar pirkstu. Tad mežinieki var pateikt, ka viņi (un tiek piesaukta valsts) zaudēs ieņēmumus, ja netiks atļauta plašāka mežistrāde vai samazināts cērtamais caurmērs. Tad lauksaimnieki var izmērīt skaitļos, par cik tonnām kritīsies ražība, ja neļaus izmantot glifosfātus.

Ja tā atklāti un vaļsirdīgi palūkojamies uz šo ainu, jo īpaši klimata pārmaiņu kontekstā, aiz kvantificējamajiem rādītājiem slēpjas mazāk taustāmas vērtības, kuras nav tik viegli pārvērst naudā - tie ir ekosistēmu pakalpojumi un, atzīsim, arī vides kaitējums. Vai nav pienācis laiks iespringt un pārvērst naudas izteiksmē gan bioloģiski daudzveidīgā meža devumu, gan intensīvi kultivētās aramzemes? Tas nav viegls uzdevums - izvērtēt, cik ekonomiski vērtīgs ir viens pleķītis ar vecām eglēm, ozoliem un vienu mazā ērgļa ligzdu, bet nupat šķiet ir pienācis pēdējais laiks to aprēķināt naudas izteiksmē.

Cik CO2 izmešu rada intensīvi apsaimniekots hektārs Zemgales līdzenumos, cik CO2 piesaista viena bioloģiski daudzveidīga zālāja pļava? Vai tie līdzsvaro viens otru? Tai brīdī, kad valstīm un cilvēkiem būs jāierobežo CO2 izmeši un varbūt pat jākļūst finansiāli atbildīgiem, būtu svarīgi saprast, cik vērtīgi ir šie zemes, meža, purvu, kāpu un citi pleķīši, kuros daba un cilvēks sadarbojas nevis cilvēks tikai uzdarbojas īslaicīgu materiālu interešu vadīts. Tad arī lauksaimniekiem (mežsaimniekiem) varbūt rastos finansiāla interese ļaut dabai strādāt un rūpēties par dzīvībai labvēlīgiem apstākļiem šeit uz Zemes, kā to tā ir darījusi jau visu cilvēces pastāvēšanas laiku un vēl pirms tam.

Ja gribam, lai kāds rūpējas par dabu un ļauj savā teritorijā ražoties ekosistēmu pakalpojumiem, kādam būtu par to adekvāti jāmaksā - par ūdeni, gaisu, CO2 piesaisti, floru un faunu. Arī tiem zemniekiem un mežiniekiem, kas "ražo dabu" ir jābūt novērtētiem, rezultātiem izmērāmiem un adekvāti apmaksātiem. Nejauciet, tas nav eko-tūrisms, kad bars pilsētnieku saklūp pļavā, izbradā to, noplūc naktsvijoles un aizbrauc tālēs zilajās. Tā ir saprātīga un kontrolēta, zinātniski pamatota darbība, saglabājot dabas vērtības ilgtermiņā.

Vai Tu kā sabiedrības daļa esi gatavs maksāt par "dabas ražošanu"? Vai Tu intensīvais lauksaimnieks esi gatavs kompensēt savas darbības radītos zaudējumus, lai ar tiem segtu ekosistēmas pakalpojumus? Tie nav no vieglākajiem jautājumiem un noteikti ne no lozungiem, ar kuriem vākt vēlētāju balsis. Jo ātrāk spēsim uz tiem atbildēt, jo iespējami "mīkstāku piezemēšanos" varam cerēt klimata pārmaiņu pielāgošanās scenārijā. Jo ilgāk vilksim, jo sāpīgāk un apjomīgāk būs jāgriež, nekur no tā aizbēgt nevarēs.

Otras iespējas jeb otras planētas mums vienkārši nav.