Glābt planētu vai sevi? (17265/4)

Mūsdienās lieliem un maziem vīriem (arī sievām) patīk lietot skaļus vārdus, piemēram, glābsim planētu. Twitter vidē es reiz piebildu, ka ne jau planēta mums jāglābj, bet vidi, kurā mēs paši dzīvojam. Vides zinātņu maģistre Rudīte Martišauska izteicās, ka "Aitām, aitu runas. Cilvēks tādām ir no Marsa." Twitter nav tā vide, kur es varētu pilnvērtīgi padiskutēt par planētas definīciju un Marsu, bet tas lauciņš man ir tik tuvs, ka nevarēju nepateikt kaut ko mazliet vairāk par "planētas glābšanu" un Marsu.

Sāksim ar to, kas tad ir planēta. Senajiem grieķiem izdevās atšifrēt, ka ir pie debesīm redzami objekti, kas pārvietojas pa debesu jumu savādāk. Tā radās vārds planētas jeb klaiņojošās zvaigznes, jo planētas, kas astronomiski ir tuvi objekti, kustās relatīvi ātrāk attiecībā pret daudz tālākām zvaigznēm.

Līdz pat teleskopu izgudrošanai ar to arī bija pietiekami. Kopš Galileo Galilejs ir pavērsis tālskati pret debesīm, planētas ir nākušas un gājušas, raisot milzu strīdus zinātnieku vidū, kas tad ir "planēta". Pēdējais šādu strīdu upuris ir Plutons, kuru, 2006.gadā pieņemot planētas definīciju, nācās svītrot no planētu saimes.

Tātad, Saules sistēmā šobrīd ir astoņas planētas - Merkurs, Venera, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns.

Definīcija liecina, ka planēta ir debess ķermenis, kas riņķo ap Sauli (ja mēs runājam par Saules sistēmas planētām, pārējās mēs īsti vēl "sargāt" nevaram, jo atrodas milzīgā attālumā no mums, tuvākās būtu aptuveni 40 triljoni km). Planēta ir pietiekami masīvs objekts, kas gravitācijas spēku ietekmes rezultātā ir ieņēmis visoptimālāko formu - tātad ir apaļš. Lai iegūtu nepieciešamo masu, planētai vajadzēja savākt visu matēriju, kas ir tās orbītas tuvumā un attīrīt to no līdzīga izmēra objektiem.

Vienkāršiem vārdiem sakot, planēta ir apaļš, pietiekami liels debess ķermenis, kas riņķo ap Sauli pa orbītu, kurā nav līdzīga izmēra objektu.

Mēs dzīvojam uz trešās planētas - Zemes, kas ietrāpījusies dzīvībai labvēlīgajā zonā, kur uz planētas virsmas var pastāvēt ūdens šķidrā veidā, ko mēs pieņemam par priekšnosacījumu mums pazīstamu dzīvības formu pastāvēšanai. Mūsu planēta ir noslāņojies objekts, kuram (pa rupjo) ir divdaļīgs dzelzs kodols, mantija, garoza un ĻOTI plāns atmosfēras slānis. Noslāņojies nozīmē to, ka smagākie elementi (dzelzs, niķelis utt.) ir nogrimuši dzīlēs, bet vieglākie (silikāti u.c.) atrodas augšpusē un veido cietu virsmu, pa kuru pārvietojamies.

Tiek uzskatīts, ka Zeme ir veidojusies pirms aptuveni 4,5 miljardiem gadu, izmantojot protoplanetārā diska materiālu, kas atradās ap Saules aizmetni. Zvaigznei piedzimstot, protoplanetārā miglāja materiāls tika aizpūsts tālāk prom un tādejādi iekšējām planētām nebija pietiekami daudz resursu, lai tās kļūtu milzīgas. Iekšējās planētas ir Zemes tipa planētas - ar cietu virsmu un plānu atmosfēru (vai prakstiski neesošu, ja aplūkojam Merkuru).

Tātad mēs gribam glābt planētu. No kā? Kas var apdraudēt planētu? Kas varētu potenciāli apdraudēt Zemi kā planētu? Sadursme ar līdzīga izmēra vai lielāku objektu, Saules izplešanās vēl aiz Zemes orbītas, klusām pielavījies melnais caurums un, protams, "Nāves zvaigzne".

Vai mums draud sadursme ar līdzīga izmēra objektu vai lielāku? Nē. Šobrīd nav zināms neviens objekts, kas varētu apdraudēt Zemi tuvākos daždesmit miljonus gadu. Teorētiskie modeļi liecina, ka Merkura orbītas nestabilitāte potenciāli var izraisīt Saules sistēmas planētu orbītu izmaiņas, bet lieki uztraukties nevajag, tas mūsu paaudzi un vēl kādus dažus tūkstošus paaudžu noteikti neskars. Protams, ja homo sapiens vispār tik ilgi izvilks.

Saules izplešanās Zemi apdraud gan. Daži modeļi liecina, ka Saule, kad tā pārvērtīsies par sarkano milzi, ietvers Zemi. Tad gan būs ziepes. Visticamāk Zeme tad beigs pastāvēt kā planēta, iespējams jau pirms tam, jo Saules gravitācijas spēki varētu saraut Zemi pat gabalos. Nu tik vien tā nianse, ka tas notiks ne ātrāk kā pēc 1,5 miljardiem gadu. Līdz tam laikam, ja homo sapiens būs pietiekami tehnoloģiski attīstījies, vajadzētu sakravāt čemodānus un pārcelties pie citas zvaigznes. Saule tāpat vairs nebūs izmantojama. Tā pārtaps baltajā pundurī, kas nudien nav tas drošākais objekts, kam dzīvot tuvumā.

Melnie caurumi, jo īpaši tādi, kas vieni paši klaiņo apkārt, ir problēma. Zvaigznes masas melnais caurums var pielavīties salīdzinoši nemanāmi. Tomēr tas nepārvietojas zibenīgi un nebūs tā, ka vienā dienā tā nav un tad otrās dienas rītā tāds stāv aiz durvīm un saka "esmu klāt, lai aprītu Zemi". Process notiks lēnām un būs pamanāms, jo tik masīvs objekts noteikti izjauks visu Saules sistēmu, pirms sāks ēst Zemi. Tad vēl ir jādomā, kas mani uztrauktu vairāk - orbītu dinamikas kolapss vai tas, ka Zemi spagetificēs kāds melnais caurums.

Nu un "Nāves zvaigzne"... būs augstprātīgi domāt, ka esam vienīgā apdzīvotā planēta Visumā. Es pieļauju, ka pastāv dzīvības formas, kuru eksistences pamatā ir pavisam cita, mums pagaidām nezināma ķīmija. Varbūt uz silīciju nevis oglekli bāzēti organismi... bet nu lai paliek fantazēšana par fizioloģiju. Teorētiski (ak šis patīkamais Dreika vienādojums) kaut kur ir "citplanētieši", kas ir tikuši pāri sevis iznīcināšanas fāzei tehnoloģiskajā attīstībā un patiešām kļuvuši par tehnoloģiski augstu attīstītu rasi un spēj pārvietoties Visumā lielos attālumos. Tādi potenciāli varētu atbraukt līdz Zemei. Vai viņi braukā apkārt ar "Nāves zvaigzni"? Gribētos cerēt, ka nē, un ka planētu iznīcināšana nav kļuvusi par viņu civilizācijas mērķi.

Ko mēs varētu darīt, lai glābtu planētu šajos gadījumos? NEKO, pilnīgi neko.

Ak, nav domāts glābt planētu kā astronomisku objektu, bet gan dzīvību uz tās?

Labi, paskatīsimies uz planētu kā biosfēru, kurā daudzi komponenti mijiedarbojas, nodrošinot optimālus dzīves apstākļus šajā sistēmā mītošajiem organismiem. Mēs nenoliedzami ietilpstam Zemes biosfērā tāpat kā pārējie gaziljoni radījumu.

Kas tad dzīvībai nepieciešams, lai tā zeltu un plauktu? Enerģija, ūdens, pietiekami mierīga vide ilgstošai pastāvēšanai un ķīmiskie elementi kā pamatbloki.

Ar enerģiju mums viss ir kārtībā un neko atņemt netaisās pagaidām. Saule, ģeotermālā enerģija, ķīmiskie elementi - atliku likām. Tie, kas dzīvo seismiskajās zonās pat varētu iebilst, ka tās otrās ir nedaudz par daudz. Tie ir enerģijas resursi, kurus pamatā dzīvības uzturēšanai uz Zemes izmanto šeit mītošie organismi.

Ūdens ir DAUDZ. Dažas salas un piekrastes rajoni sūdzas, ka šķidrais agregātstāvoklis pat ir pārāk daudz. Ūdens uz šīs planētas vismaz tuvākajā laikā nepazudīs, attiecīgi dzīvība kā tāda var neuztraukties. Ak, piesārņojums?! Šaubos, ka Cupriavidus metallidurans īpaši satrauktos par to, ko mēs dēvējam par piesārņojumu. Tātad, ūdens dzīvības pastāvēšanas aspektā mūs nesatrauc. Tas pats attiecas uz atmosfēru, augsni utt. Mikroorganismi un jo īpaši ekstremofīli spēj mutēt un pielāgoties videi daudz ātrāk nekā mēs spējam iedomāties. Staphylococcus aureus ir viens varen klasisks piemērs. Nepatīkams mums, bet nu dzīvība zeļ un plaukst.

Pietiekami mierīga vide? Nu ar nelieliem apgrūtinājumiem tā pastāv jau vairāk nekā 3 miljardus gadu, es teiktu, ka pat tuvāk četriem miljardiem. Dzīvība uz Zemes noteikti negribētu vēlreiz piedzīvot Vēlīno bombardēšanu. Tas nudien būtu briesmīgi, bet, kas zina, kāds kaut kur varbūt pat patvertos... Maz izredzes gan, bet nu varbūt. Kā labi redzams no vēstures liecībām, kas ierakstītas iežos, tālākie notikumi dzīvībai nav nemaz traucējuši. Nedz Skābekļa katastrofa pirms aptuveni 2,5 miljardiem gadu, nedz Kembrija-Ordovika izmiršana pirms aptuveni 450 miljoniem gadu (bija auksts un jūras līmenis kritās), nedz pavisam nesenais Krīta-Terciāra masveida izmiršanas notikums pirms aptuveni 65 miljoniem gadu, kad izzuda mums tik mīļie dinozauri un citas sugas. Dzīvība ir daudz dzīvelīgāka, kā mēs labi redzam. Ja pēc tāda izmiršanas notikuma atliktu vien pāris % no sugām, kas pastāv mūsdienās, dzīvība atjaunotos.

Praktiski, lai iznīcinātu dzīvību uz Zemes, visdrošāk būtu iznīcināt planētu, ko, kā noskaidrojām augstāk, nemaz nav tik viegli izdarīt. Nu vēl varētu iznīcināt kādu no dzīvībai nepieciešamajiem resursiem, bet tad tas būs jāizdara pilnībā, piemēram, jāizdzēš Saule, jāapstādina ģeotermālā aktivitāte, jāizsausina Zeme pilnībā... Es gan nezinu, kurš to varētu izdarīt. Pēc grūtības pakāpes izklausās ne mazāk sarežģīti kā "Nāves zvaigzne".

Ak, mūs neuztrauc dzīvība kā tāda, bet atsevišķu sugu izmiršana?

Cilvēka darbība ir iemesls daudzu sugu izmiršanai un apdraudētībai. Ar savu iedomāto visvarenību homo sapiens ir vedis līdzi dzīvniekus uz citām ekosistēmām, tās pilnībā "sačakarējot". Labojot izdarīto, ir panākts pilnīgi pretējs efekts. Uz to mēs esam meistari, lai gan... sugas ir izmirušas arī pirms mums. Vairākkārt. Tad vēl nebija cilvēku, pat nebija zīdītāju, kas par tām uztrauktos. Tā kā tas notiek, šad un tad visai skarbi, lielos apmēros. Tiek uzskatīts, ka homo sapiens ir Holocēna izmiršanas virzītājspēks pēdējos aptuveni 10 000 gadus.

Tātad, kas mainīsies, ja izzudīs zaļā vārna, gugatnis, dzegužpuķes un oši? No globālā viedokļa, nekas. To nišu pamazām aizņems citi, kā tas ir noticis jau miljardiem gadu ilgi. Kā mēs redzam, visai veiksmīgi. Mums pat vajadzētu teikt paldies “izmiršanām”, kas īstenībā ir novedušas līdz zīdītāju ērai un homo sapiens eksistencei.

Kādēļ tad ir tāds satraukums par “planētas glābšanu”, ja reiz procesi ir dabīgi un ir notikuši, notiek un notiks? Izrādās, šoreiz visai apdraudēta ir MŪSU labklājība un tālākā pastāvēšana. Un dabas aizsardzība un “zaļā domāšana” būtu daudz populārāka un tiktu aktīvāk piekopta, ja cilvēki visā pasaulē apzinātos, ka ne jau baltie lāči un kaut kādas puķes ir tas nopietnākais faktors. Gan jau ka smilodonti bija ne mazāk jauki kā baltie lāči, tomēr tie izmira un mēs par tiem īpaši negaužamies.

Šoreiz rampas uguņos ir nonākusi homo sapiens tālākā eksistence. Mēs esam Zemes biosfēras sarežģītākais organisms, kura barības ķēdas stiepjas pa visu zemeslodi un pamatā sastāv no neliela skaita augu un dzīvnieku sugu. Lielākā daļa no mūsu sugas brāļiem dzīvo blīvi apdzīvotās pilsētās, piekrastes reģionos un, nonākot dabā vasarā, ja paveiktos, varbūt nenomirtu pirmajā nedēļā. Šie miljardi antropocēnā dzīvojošo ir aizmirsuši, ka ir tikai daļa no ekosistēmas, ka tas piesārņotais gaiss, nesaprātīgi izmantotie Zemes resursi, izzūdošā sugu daudzveidība, ir varen ass zāģis, kas lēnām un pamatīgi zāģē homo sapiens atzaru plašajā dzīvības kokā.

Tas pats attiecas uz globālo sasilšanu. Jā, tādas ir bijušas arī agrāk. CO2 līmenis arī agrāk ir pārsniedzis 400 ppm. Okeāni ir bijuši skābi, ledāji kusuši un atkal sasaluši. Tomēr ir viens milzīgs BET. Tolaik cilvēku nebija vispār, vai arī tie bija pirmatnējas ciltis, kas spēja brīvi pārvietoties pa Zemi, ceļojot līdzi barībai, spējot atpazīt ēdamos augus no neēdamajiem, izgatavot apģērbu no nomedītā un noskriet briedi.

Homo sapiens, kā mēs lepni rakstam savas sugas nosaukumā, tagad ir bezgala saprātīgs un tehnoloģiski attīstīts, un AUGSTPRĀTĪGS. Kontrolējam nezāles, kukaiņus un sazin vēl ko. Iedomājamies, ka varam glābt planētu vai dzīvību, kurai to īsti nevajag.

Piekrītu George Carlin - “Planet is fine, the people are fucked”. Ja humorists jūs nepārliecina, silti rekomendēju noskatīties #NatureIsSpeaking sēriju, sākot ar Julie Roberts teikto.

Atmetīsim savu iedomību un beigsim glābt planētu un dzīvību. Ja nesāksim glābt homo sapiens, gan planēta, gan dzīvība kā tāda pārdzīvos mūs un atviegloti nopūtīsies, kad šī sērga būs prom. Šis tas no mums kādu laiku uz Zemes vēl būtu redzams, bet gan jau dzīvība un planēta tiks galā ar to, ko homo sapiens būs sastrādājis. Pat nīstie plastmasas maisiņi pazudīs… ja mēs nesāksim domāt par savu glābšanu jau ŠODIEN.