Jāglābj augsni! (3727/2)

Jāatzīst, ka cilvēks ir tāds dīvains radījums, kas sāk domāt par glābšanos tikai tad, kad ūdens jau smeļas mutē. Līdz tam viņš visādi cenšas ķepuroties, izliekoties, ka viss ir kārtībā, ka viņš tikai izkāpis no kuģa papeldēt vētrainā okeānā. Viss tiek kontrolēts, nekas ārkārtējs nenotiek. Pieveram acis uz simptomiem un ceram, ka tās atverot, viss būs atkal pa vecam. Vai arī iestāstām sev, ka tas nekas jauns nav, ka tā jau reiz ir bijis un, redz, viss nokārtojās.

Tomēr, papētot dažādos faktorus, kas "kurbulē" tā dēvēto globālo sasilšanu un vides izmaiņas uz Zemes, negribas ticēt, ka "tā jau reiz bija", jo pēdējo sasilšanu nenosaka tikai dabas procesi, bet arī cilvēces darbība, kas, lai arī pirmajā mirklī varētu nešķist iespaidīga, tomēr ir pieteikami apjomīga un dažādas jomas aptveroša.

Piemēram, augsne.

Pēdējā laikā arvien biežāk atskan aicinājums glābt augsni. Šī vērtīgā resursa arvien pieaugošais zudums izraisīs katastrofu pārtikas ražošanā. Tik kategoriski izteikumi atskanēja Apvienoto Nāciju Klimata izmaiņu konferencē.

Iespējams, ka tavā mazdārziņā augsnes vēl ir atliku likām. Varbūt arī tavā tīrumā. Tomēr pasaules mērogā statistika ir vairāk nekā biedējoša. Tikai pēdējo 40 gadu laikā aptuveni 33% aramzemes pasaulē ir zuduši, pateicoties erozijai vai piesārņojumam.

Viens no galvenajiem dzinējspēkiem ir tā dēvētā intensīvā lauksaimniecība. Nelīmējas kopā, jo lauksaimniecībai vajadzētu būt tai, kura ir atkarīga no augsnes un kurai par to būtu jārūpējas? Nekā neparasta tur nav, jo intensīvās lauksaimniecības pamatā nav augsnes labklājības uzturēšana, bet gan pēc iespējas lielāku ražu iegūšana, izmantojot ķimikālijas, tai skaitā lielu daudzumu sintētisko minerālmēslu. Mūsdienās neorganiskais skābeklis tiek iegūts ar tā dēvētā Hābera-Boša procesa palīdzību. Tā ir mākslīgo minerālu sintēze, kas patērē aptuveni 2% no ikgadējā pasaules enerģijas apjoma un 5% no pasaulē iegūtās dabasgāzes.

Šefīldas universitātes zinātnieki ANO Klimata izmaiņu konferencē uzstājās ar priekšlasījumu, kurā uzsvēra, cik svarīgi augsnes saglabāšanai būtu atgriezties pie agrāk izmantotajām lauksaimniecības metodēm, kuru rezultātā no augsnes paņemtie elementi tur tiek atgriezti, nodrošinot gan organiskā slāpekļa, gan fosfora atgriešanos augsnē. Viņi uzsvēra, ka augsnes-centrēta apsaimniekošana ļautu samazināt gan sintētisko minerālmēslu, gan pesticīdu izmantošanu, samazinātu nepieciešamību pastāvīgi laistīt platības, tādejādi saudzējot arvien straujāk izsīkstošos resursus.

Profesors Dunkans Kamerons uzskata, ka ilgtspējīgs modelis iespējams, ja:

• tiek izmantoti kūtsmēsli, mainīti viengadīgie un sedzējaugi, kā arī maksimāli samazināta iedarbība uz augsni (aršana, kultivēšana un cita virspusējā apstrāde).
• tiek veicināta augu un augsnes mikro un makroorganismu sadarbība.

Arī Austrālijas zinātnieki ļoti nopietni pievērsušies augsnes auglības atjaunošanai, izmantojot "supersēnes". Doktors Fransuā Teste no Rietumaustrālijas universitātes pētīja nabadzīgās smilšu augsnes un atklāja, ka augsnē mītošās sēnes pat šādos apstākļos spēj nodrošināt tur augošos augus ar tiem nepieciešamajiem minerāliem  Šīs mikroskopiskās sēnes dzīvo pie konkrētu augu saknēm, saņemot barības vielas no augiem un apgādājot savus barotājus ar dažādiem neorganiskajiem minerāliem, kurus sēnes spēj piesaistīt no dziļākiem slāņiem efektīvāk nekā paši augi.

Tomēr pētījuma interesantākais atklājums bija nevis šādu sēņu esamība, kas ir jau zināma ilgāku laiku, bet gan "supersēņu" eksistence. Šīs smilšainās augsnes, kas ir vienas no vecākajām uz planētas, ir īpaši nabadzīgas. Par izdzīvošanu tajās cīnās ne tikai augi, bet arī sēnes. Kā izrādījās, arī starp mikroskopiskajām sēnēm, ir tādas, kuras darbojas daudz efektīvāk nekā citas.

Nākamais solis būtu šo sēņu izdalīšana un pavairošana laboratorijas apstākļos. Doktors Teste uzskata, ka tās varētu izmantot īpaši noplicinātu augšņu atjaunošanai.

Savukārt Francijas Nacionālais Lauksaimniecības izpētes institūts (Inra) uzskata, ka palielinot oglekļa daudzumu augsnē par 0,4% gadā, varētu apstādināt oglekļa dioksīda daudzuma pieaugumu atmosfērā. Oglekļa dioksīds (CO₂) ir viena no gāzēm, kas veicina siltumnīcas efektu. To iespējams panākt, atjaunojot veselīgu augsni, kas, līdzīgi kā meži un okeāni, spēj uzkrāt oglekli. Augsnē ogleklis uzkrājas, sabrūkot organiskajam materiālam un, tā vietā, lai nokļūtu atmosfērā, baro augus.

Arvien vairāk zemnieku apjauš šī pricipa ievērošanas pozitīvās sekas. Francijā vien aptuveni 5000 zemnieku izmanto augsni saudzējošu saimniekošanu, pēc iespējas samazinot apstrādi, kuras laikā tiek atsegta augsne (pim.,aršana), izmantojot dziļo irdināšanu, sēšanu. Šīs saimniekošanas pamatā ir princips, ka laukam jābūt "plikam" pēc iespējas īsāku laiku. Pēc viengadīgiem augiem tiek iestrādāti sedzējaugi, kas uzlabo augsnes auglību, piemēram, lucerna vai pākšaugi.

Kā liecina Inra pētījumi, tad organisko vielu pieaugums šādas saimniekošanas rezultātā sasniedz 3 līdz 5 %. Augsnē palielinās gan mikro, gan makroorganismu skaits. Slieku un citu organismu tuneļi efektīvi ļauj uzkrāties ūdenim. Saimniekojot šādi, zemnieki iegūst tādas pašas ražas, kādas iegūtas izmantojot intensīvās metodes, vienlaikus ekonomējot uz mazāku traktora laika un resursu patēriņu. Tā kā saimniecībās tiek izmantoti organiskie kūtsmēsli, daudz mazāk tiek izmantoti sintezētie minerālmēsli un ķīmiskie augu apkarošanas/aizsardzības līdzekļi.

Ir vērts pamēģināt. Iespējams, ka tu ne tikai iegūsi lielākas ražas, atjaunosi augsni un tajā dzīvojošo mikro un makroorganismu jūkli, bet arī būsi piedalījies ļoti būtiskā projektā - ļaut dabai saglābt to, ko esam ievārījuši.