Kā aitas veicināja Austrālijas līdzenumu ceļotāja atgriešanos (3892/0)

Austrālijas līdzenumu ceļotājs (Pedionomus torquatus) ir Austrālijā sastopams putns. Tas ir neliels, paipalai līdzīgs lidonis, kurš lidošanas vietā parasti izvēlas bēgšanu skrienot pa zemi. Mātīte ir krāšņāka nekā tēviņš, tādēļ rūpes par perēšanu un cāļu izvadāšanu tiek atvēlētas tēviņam. Šis putns ir apdraudēto sugu sarakstā un Austrālijas valdība realizē virkni pasākumu, lai nodrošinātu šī putna veiksmīgu izdzīvošanu. Viens no šādiem pasākumiem ir putna dabīgās dzīves vides atjaunošana, noganot teritorijas ar aitu palīdzību.

Nelielais putns mitinās dabīgās pļavās. Kultivēto zālāju ierīkošana samazināja šī putna ligzodšanai nepieciešamās platības. Tomēr arī pilnībā aizaugušas pļavas ar biezu un garu zāli nav vide, kurā labprāt dzīvo Austrālijas līdzenumu ceļotājs.

Viktorijas štatu 2011. gadā skāra bagātīgi plūdi, tai skaitā cieta arī Terika Terika Nacionālais parks, kura teritorijā līdz tam mita Austrālijas līdzenumu ceļotājs. Mitrie apstākļi veicināja bagātīgu zāles segas augšanu un nelielais putns parka teritorijā vairs netika manīts. Lai atjaunotu apdraudētajai sugai nepieciešamās pļavas, atsevišķu parka teritoriju apsaimniekošanā tika iesaistītas aitas, kuras veiksmīgi atjaunoja putnam patīkamo vidi un jau pēc pāris gadiem parka teritorijā atkal ir pamanīti Austrālijas līdzenumu ceļotāji, kas izvadā savus cāļus.

Izrādās, ka arī Latvijā ir līdzīgs putns, kura dzīves vide ir pļava. Tā ir grieze (Crex crex), kas pieder dumbrvistiņu dzimtai. Šis nelielais putns, līdzīgi kā Austrālijas līdzenumu ceļotājs, labprātāk pārvietojas ar kājām nevis lidojot. 1996. gadā grieze tika izvēlēta par gada putnu Latvijā.

Pirms lauksaimniecības tehnikas ienākšanas zemnieka dzīvē, griezei bija zelta laiki. Cilvēks, pļaujot atradis tās ligzdu, atstāja to netraucētu. Savukārt pļaujmašīnu gadījumā, jo īpaši īstenojot zemo pļaušanu, griezes ligzdošana un līdz ar to arī izdzīvošana bija apdraudēta. Vēl jo vairāk šī putna dzīvei labvēlīgā zeme samazinājās, iekopjot kultivētās platības, intensīvi mēslojot un meliorējot pļavas. Divreizējā pļaušana, agra pļaušana, pļaušana no pļavas ārmalas pa apli centra virzienā - šīs darbības izskauda neparastās balss īpašnieci visā Eiropā. Lai arī Latvijā situācija bija krietni vien labāka, arī šeit griežu populācija samazinājās. Starptautiskā putnu aizsardzības biedrību savienība BirdLife International 1994. gadā iekļāva griezi globāli apdraudēto sugu sarakstā.

Varētu šķist, ka līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, kad strauji samazinājās lauku saimniecību skaits un kultivētās platības arvien straujāk aizauga, griežu skaitam vajadzēja strauji pieaugt. Tomēr šī ir otra galējība, kas samazina šo putnu dabīgo dzīves vidi. Griezes mīl noganītas, saprātīgi pļautas pļavas.

Ganīšana ir visdabiskākais un vislabākais pļavas apsaimniekošanas veids. Ganīšanai raksturīgi, ka netiek apēsti visi augi pēc kārtas – dzīvnieki vispirms apēd to, kas viņiem vislabāk garšo. Neapēsti paliek pret ganīšanu izturīgāki augi, galvenokārt zemie lakstaugi, cerveidīgie augi un mazāk garšīgu sugu augi. Ganīšana ietekmē pļavu arī citādi – ar nomīdīšanu, augsnes sablīvēšanu un mēslošanu. Ir jāievēro pareizā ganīšanas slodze, jo pārāk intensīva ganīšana izraisa augsnes eroziju nogāzēs, turklāt iznīcina putnu ligzdas. Pārāk intensīva ganīšana ir nelabvēlīga kukaiņu sugām, it īpaši tauriņiem, kam trūkst ziedošo augu. Ganīšana netraucē ligzdojošos putnus, ja vien lopi netiek piesieti, jo tad ligzdas var izpostīt ar ķēdi. Svarīgi ir izvēlēties ganīšanai pareizās dzīvnieku sugas. Sausajās pļavās vislabākās „saimnieces” ir aitas. Aitas zelmeni noēd tuvu zemei un neizbradā augsni.

Pašlaik neielaboto pļavu platība Latvijā strauji samazinās, jo sliktās ekonomiskās situācijas dēļ laukos aizvien mazāk tiek turēti mājlopi. Pļavas tiek pamestas un aizaug ar krūmiem. Aizvien mazāk ir lauku māju, kurās audzē vienu vai divas govis. Lauksaimniecība kļūst aizvien intensīvāka – aizvien lielāks lopu skaits tiek audzēts aizvien mazākās platībās, un tādēļ zālāji tiek kopti – sēti un mēsloti. Tā ekonomiskās attīstības dēļ tiek iznīcināts gadsimtiem ilgi uzturēts biotops – neielabotās pļavas.

Atcerieties – neielabotas pļavas aizņem tikai 1 % no Latvijas teritorijas, un tajās sastopama vismaz puse no Latvijā aizsargājamajām augu sugām. Jau tā niecīgā pļavu platība pēdējos gados strauji samazinās, jo šīs pļavas pēkšņi izrādījušās nevienam nevajadzīgas. Tādēļ pašlaik neviens cits biotops Latvijā nav tik ļoti apdraudēts kā pļavas.

Kad Latvijas teritorijā cilvēku vēl nebija vai bija pavisam maz, nelielas pļavas „uzturēja” lielie zālēdāji – aļņi un sumbri. Tagad mežos aug galvenokārt skuju koki, zem kuriem zāle gandrīz nemaz neaug, lielo zālēdāju kļuvis pavisam maz, un to skaits tiek stingri regulēts. Iznāk, ka pļavu sugas pie mums ir ienākušas dabiski, bet to saglabāšana tagad ir gandrīz tikai cilvēka ziņā.

Mēs saglabājam arhitektūras pieminekļus, vecas grāmatas, vietvārdus, dialektus un tautas dziesmas. Tās ir cilvēka radītas vērtības, par kuru saglabāšanas nepieciešamību neviens vairs nešaubās. Tāpat arī ir jāsaglabā pļavas – gan kā biotops ar lielu bioloģisko daudzveidību, gan arī kā kultūrvēsturisks piemineklis.

"Ne tikai darbs, bet arī patiess gandarījums par sevis paveikto, vērojot kā pļavās atkal uzzied krāšņās puķes, lidinās spāres un taureņi, bet vēlās vasaras naktīs griež grieze un lēkā stirnu buki. " /Latvijas Dabas fonds/

Vai arī tavās saprātīgi apsaimniekotajās pļavās zied puķes, lido taureņi, ganās stirnu buki un naktīs skaļi griež griezes? Mūsu pļavās, kurās ganās aitas, ir viss minētais.