Koki lauksaimniecības zemēs - iespēja samazināt siltumnīcas gāzu emisijas (3150/0)

Klimats mainās. Gribam vai nē, bet process notiek. Mums atliek tam pielāgoties un censties mazināt cilvēka radīto ietekmi, lai izmaiņas būtu pēc iespējas pakāpeniskākas. Straujas izmaiņas varētu būt pārāk smags pārbaudījums cilvēcei. Viens no iemesliem, kas darbina klimata izmaiņas, ir siltumnīcas efektu radošo gāzu emisija lauksaimniecības un zemes resursu izmantošanas mērķu maiņas rezultātā. Šie divi vaļi rada aptuveni 24% no visām šīm nevēlamajām gāzēm. Kā tās samazināt?

Lai arī kā gribētos, govīm tapu pakaļā neieliksim un arī filtrus ne pārāk. Ir pētījumi, kas liecina, ka ekstensīvas saimniekošanas apstākļos govis, kas ganās dabiskajos zālājos, izdala mazāk metāna. Šis būtu viens no variantiem, kas nedaudz samazinātu metāna emisijas. Vēl viens variants, kas gan nesamazina metāna izdalīšanos, bet saista oglekli, ir koki lauksaimniecības zemēs.

Tā kā cilvēks neatlaidīgi samazina tropisko mežu platības, atvēlot tās dažādiem kultūraugiem, tas rada papildus slodzi oglekļa saistīšanai. Aramzemes pastāvīga apstrādāšana un pakļaušana oksidēšanas procesiem vēl vairāk pastiprina oglekļa oksidēšanos un aizplūšanu atmosfērā oglekļa dioksīda formātā. Oglekļa piesaisti var nodrošināt gan ar augsni, gan ar kokiem, tai skaitā kokiem lauksaimniecības zemēs.

Pasaulē arvien populārāka kļūst tā dēvētā agromežsaimniecība (lauksaimniecības un mežsaimniecības krustojums), kad lauksaimnieciskā darbība tiek veikta kopā ar mežsaimniecību. Iztēlojieties koku rindas, kuras mijas ar graudu laukiem, vai mežu, kurā ganās lopi. Jaunākais pētījums liecina, ka pasaulē šādas prakses rezultātā palielinās koku daudzums lauksaimniecības zemēs jeb varētu teikt, ka cilvēki sāk izmantot lauksaimniecībai to zemi, kas atrodas zem kokiem, nevis nocērt kokus. Šādā veidā katru gadu izdodas piesaistīt gandrīz 0,75 gigatonnas oglekļa dioksīda. Agromežsaimniecībā visā pasaulē iesaistīti vairāk nekā miljons cilvēku, no kuriem lielākais vairums gan koncentrējies jaunattīstības valstīs.

"2010.gadā 43% lauksaimniecības zemju klāja vismaz 10% koku, kas ir kāpums, ja salīdzina ar 8% iepriekšējā desmitgadē," pastāstīja Roberts Zommers no Pasaules Agromežsaimniecības centra. "Ņemot vērā milzīgos lauksaimniecības zemju apjomus, var teikt, ka agromežsaimniecība jau tagad sniedz būtisku ieguldījumu pasaules oglekļa uzkrāšanā."

Diezgan būtiskas ir atšķirības koku izmantošanā dažādos pasaules reģionos. Visvairāk koku lauksaimniecības zemēs ir vietās, kur ir liels mitrums - Āzijas dienvidaustrumos, Centrālamerikā, Rietumāfrikas centrālajos un rietumu reģionos. Mazāk koku ir Āzijas dienvidos, Eiropas centrālajos un rietumu reģionos, Amazones upes baseinā un Ziemeļamerikas rietumos un vidusdaļā. Pavisam maz koku ir Ķīnas austrumos, Indijas ziemeļrietumos, Āzijas rietumos, Ziemeļamerikas prērijās un Austrālijas dienvidrietumos. Vislaielākais kāpums reģistrēts Brazīlijā, Indonēzijā, Ķīnā un Indijā, bet vislielākais kritums - Argentīnā, Sjerraleonē un Mjanmā.

Protams, lauksaimnieciski neizdevīgi būtu ganībās audzēt vienkārši alkšņus, bet neviens neliedz tur būt bērziem, ābelēm, lazdām vai citām derīgām kultūrām. Protams, lai panāktu vislielāko efektu, šādai iniciatīvai vajadzētu gūt atbalstu un ierosmi jau ministrijas līmenī, lai kontroles dienesti šādu lauksaimniecības veidu uztvertu par tikpat nopietnu un vērā ņemamu nozari kā rapsi monukultūrā vienmuļā desmitiem hektāru lielā laukā. No vienas puses zemnieks būtu sadalījis riskus, no otras - pielicis pirkstu klimata izmaiņu seku mīkstināšanā.