Pieci brīvības principi (5080/0)

Intensīvas lauksaimniecības apstākļos dzīvnieku labturībai bieži vien netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība. To jau 1964. gadā pamanīja Ruta Harisone (Ruth Harrison), kura publicēja grāmatu "Animal Machines", kura izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. Lielbritānijas valdība izveidoja komiteju, kuru vadīja profesors Rodžers Brambels (Roger Brambell). 1965. gadā komiteja publiskoja 85 lapu biezu ziņojumu par dzīvnieku tiesībām uz brīvību. Šie pieci brīvības principi bija - brīvība piecelties, apgulties, apgriezties, apkopt sevi un izstaipīt locekļus.

Galarezultātā tika izveidota Lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku labturības komiteja, kas uzraudzīja ražojošo sektoru.

1979. gadā pieci Brambela brīvības principi tika precizēti, iekļaujot dzīvnieka labturības principus, iekļaujot gan fizisko, gan garīgo labturību.

1. Brīvs no bada un slāpēm - dzīvniekam tiek nodrošināta pieeja svaigam ūdenim un barībai, kas nodrošina optimālu veselības stāvokli.
2. Brīvs no neērtībām - nodrošinot dzīvniekus ar konkrētajai sugai piemērotu vidi.
3. Brīvs no sāpēm, ievainojumiem un slimībām - nodrošinot ātru diagnosticēšanu, ārstēšanu un profilaksi.
4. Brīvība uzvesties atbilstoši - nodrošinot pietiekami daudz vietas, nepieciešamo vidi un sabiedrību atbilstoši konkrētās sugas īpatnībām.
5. Brīvs no bailēm un stresa - nodrošinot apstākļus un izturēšanos, kas novērš dzīvnieka garīgas ciešanas.

Šie pieci principi ir kļuvuši par pasaulē pieņemtu standartu dzīvnieku labturības kritēriju identificēšanai, un tas ir tikai pašsaprotami, ka labi jājūtas ne tikai mums pašiem, kaķim, sunim, bet arī pārējām radībām, par kurām mēs esam atbildīgi. Lai arī liela daļa no šiem dzīvniekiem jau piedzimšanas brīdī ir lemti salīdzinoši īsam mūžam, mūsu pienākums ir pārliecināties, ka tas tiek nodzīvots pēc iespējas pilnvērtīgāk un sugai atbilstoši. Ne par velti augstāk tiek vērtēti tie dzīvnieki, kuri dzīvo pēc iespējas tuvāk dabīgajiem apstākļiem - vistas, kas var iziet ārā un pakašāties pa zemi, govis, kas var brīvi izbaudīt siltos Saules starus, zirgi, kuriem ir iespējas izlocīt kājas plašās ganībās un tā mēs varētu turpināt un turpināt.

Labos apstākļos augoši un ražojoši dzīvnieki ne tikai dzīvo ilgāk, bet arī to produkcija ir veselīgāka.

Protams, šie paši principi jāatceras tiem, kas lemj par dzīvnieku labturību un rada likumus, kas vēlāk regulē ražotāju darbības. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem ne tikai jāmāk virknēt vārdus skaistās frāzēs, bet reāli jāpārzin konkrētā dzīvnieku suga, par kuras labturību ir nolemts cīnīties. Atzīsiet, ka govju labturības jautājumi nav apspriežami tādu cilvēku sabiedrībā, kuri govi ir redzējuši tikai no vairāku metru attāluma, kad tā ganās nožogojumā, vai vēl ļaunāk, tikai kā fotogrāfiju internetā. Otra galējība ir atstāt labturību ražojošo lauksaimnieku rokās. Nenoliedzami, ka intensīvās saimniekošanas piekritējiem reizēm piemirstas, ka govij, zirgam un aitam ir savas prasības un tās tiek upurētas hamburgeru, olu un piena straumju vārdā.

Kurš tad ir tiesīgs lemt par to, cik labi jūtas dzīvnieki? Visticamāk tas, kurš labi pārzina dzīvnieku fizioloģiju, bioloģiju, sociālo uzvedību, kurš visbiežāk saskaras ar problēmām, kādas rada labturības pārkāpumi. Pirmie šajā sarakstā noteikti ir praktizējošie vetārsti, kuru rīcībā ir gan teorētiskās zināšanas, gan praktiskā pieredze. Ne mazāk svarīga ir zinātniski-pētnieciskā zināšanu bāze, tādēļ labturības prasību izstrādāšanas grupās vajadzētu iekļaut konkrētās nozares jomā strādājošos pētniekus un zinātniskos speciālistus.

Dzīvnieku labturības vārdā ieienteresētās personas un nespeciālistus atstājiet aiz borta. Lai par to, cik labi govs jūtas ar ragiem, aita ar asti un āzis ar bārdu lemj tie, kas daudzus gadus ir veltījuši šo jautājumu izpētei un reālai dzīvnieku labsajūtas nodrošināšanai.