Pozitīvā bilance (2631/0)

Meži klāj aptuveni 1/3 sauszemes uz mūsu planētas, bet tas ir mainīgs lielums. Īpaši intensīva mežu izciršana sākās kopš tā dēvētās industriālās revolūcijas laikiem, kad meža zemes tika pārvērstas lauksaimniecības zemēs - ganībās un aramzemēs. Daļu no mežiem ir ieņēmušas pilsētas, daļa iznīcināta, lai iegūtu dabīgos resursus gan zem zemes, gan arī pašos mežos. Statistika liecina, ka laika posmā no 2000. līdz 2012.gadam tika zaudēti 0,19 miljoni km^2 meža. Visintensīvāk tiek izcirsti tropisko reģionu meži. Savukārt citos reģionos (t.s. Latvijā), meži atjaunojas, aizaugot lauksaimniecības zemēm. Vai mežs ir tikai CO2 krātuve un skābekļa avots? Kā dzīve jau neskaitāmas reizes ir pierādījusi, Zeme un uz tā esošās sistēmas ir ļoti sarežģītas, saistītas ar neskaitāmām saitēm, kur, paraustot vienu, zvaniņi sāk skanēt visnegaidītākajās vietās. Izrādās, ka meža mijiedarbība ar apkārtējo vidi nav tikai CO2 absorbcija un O2 izdale, bet gan vēl citi savienojumi, kas palīdz uzturēt mūsu planētas biosfēru šeit mītošajām dzīvības formām patīkamu.

Meža izciršana ir tiešs CO2 avots - gan dedzinot atliekas, gan atstājot tās satrūdēšanai. No otras puses mežu atstarošanas spēja (albedo) atšķiras no kultūraugu sējumu vai zālāju albedo. Mežu izciršanas rezultātā palielinās virsmas atstarošanas spēja un tiek nodrošināts dzesēšanas efekts. Tropisko mežu gadījumā dominē CO2 emisijas un attiecīgi sasilšana, bet boreālo mežu gadījumā vadošais ir dzesējošais efekts. Vai nav fantastisks iemesls, lai izcirstu boreālos mežus? Tiktu veicināta planētas atdzišana!

Tomēr viss nav tik vienkārši. Papildus tādiem elementāriem un viegli nosakāmiem efektiem ir arī citi savienojumi (pakalpojumi), kurus nodrošina mežs, izdalot atmosfērā gaistošus organiskos savienojumus. Tie reaģē ar atmosfērā esošajiem savienojumiem, ietekmējot gan ozona, gan metāna daudzumu. Reakciju rezultātā rodas negaistoši savienojumi - organiskie aerosoli, kas paši var kalpot kā daļiņas, uz kurām var kondensēties citi savienojumi, gan kā daļiņas, kuras kondensējas jau uz atmosfērā esošajām, veidojot arvien lielākas. Kad to izmērs pārsniedz 100 nm, var sākt veidoties mākoņi, kas atkal ietekmē Zemes termokontroli.

Līdz ar to ir skaidrs, ka meža izciršana/audzēšana nav tik viegli izmērāma tikai ar izdalīto/absorbēto CO2 apjomu, bet ir jāņem vērā arī citi klimatu kontrolējošie faktori, kurus nodrošina mežs. Tomēr arī tādā gadījumā aina nebūs pilnīga, jo atmežotas, lauksaimnieciskajā ražošanā izmantotas platības gadījumā būtu jāņem vērā arī visus procesus, kuri tiek inicializēti, mainot zemes izmantošanu, kā arī papildus aģenti - herbicīdi, pesticīdi, minerālmēsli.

Preses relīze: University of Leeds
Publikācija: Nature

[..]

Cilvēcei ir grūti mainīt savus ieradumus un atteikties jau no ierastajām ērtībām - no ātras peļņas un lētām precēm. Tādēļ uz šīs planētas mēs saimniekojam kā zilonis trauku veikalā, bieži vien pat neapjaušot, kādas porcelāna servīzes saplēšam, lai tiktu pie baltās, lielās zupas terīnes.

Kādā diskusijā reiz oponents man teica, ka cilvēcei neesot jāsatraucas par resursiem uz Zemes. Tie pietikšot vēl ilgam laikam, bet tad, kad sākšot izsīkt, nākamās paaudzes būs izdomājušas, kā tos aizvietot/izveidot. Mani personīgi nedaudz baida, kādu pasauli mēs atstāsim tām nākamajām paaudzēm. Vai viņiem nenāksies daudz resursu tērēt, lai saglābtu to, ko mēs savā "ziloņa lielumā un visvarenībā" būsim paveikuši, domājot, ka uz Zemes viss ir pietiekams un neizsmeļams? Vai skaistie vārdi "bērni ir mūsu nākotne" nav tikai tāds skaists lozungs, bet tai pašā laikā mēs gandējam viņu nākotni, sabojājot vidi, kurā dzīvos viņi un viņu bērni un mazbērni? Mēs gribam dzīvot labi un ērti, ņemot kredītu no saviem mazbērniem, neprasot viņiem atļauju, līdzīgi kā agrākās paaudzes ņēma no mums. Vai nav pienācis laiks pārtraukt šo nesaimniecisko darbību un sākt plānot ilgākiem laika periodiem - gadu simtiem? Vai Homo sapiens to vienkārši nespēj, jo pats ir īslaicīga parādība uz šīs planētas?