Sērfojošā aita jeb Bovmontas merino (5333/0)

Dažkārt kāds nejauši atrast video, fotogrāfija, dziesma vai cits sīkums  izraisa tādu kā izmeklēšanas ķēdīti. Pavisam nejauši atradu video klipu Youtube, kurā redzama sērfojoša aita. Pats par sevi fakts neko neizbrīnītu, jo ko tik cilvēki nedara, lai iemantotu popularitāti. Klips bija ievietots kompānijas Finisterre kanālā. Noskaidroju, ka šī kompānija ražo visvisādus apģērba gabalus auksto ūdeņu sērfotājiem. Ražo tos no merino aitu vilnas, no merino, kuru skaits nav mērāms tūkstošos. Tas ir Bovmontas britu merino aitas.

Kas ir šī šķirne un kādēļ tā ir tik neparasta?

Viens no produktiem, kuru iespējams iegūt, nodarbojoties ar aitkopību, ir vilna. Viens no vilnas parametriem ir matiņa biezums. Jo tievāks matiņš, jo mīkstāka ir vilna. Mūsdienas tekstilizstrādājumu ražošanai izmanto smalkvilnas aitas. Latvijas tumšgalves šajā kategorijā neietilpst. Iespējams, ka starp lasītājiem ir tādi, kuri bērnībā un vēl arī tagad valkā vietējās šķirnes aitu vilnas zeķes. Tās ir siltas, bet šķiedra ir rupja un daļai valkātāju šīs rupjās vilnas izstrādājumi "kož". Smalkvilnas izstrādājumi ir ļoti mīksti un šādu sajūtu  nerada. Īpaši svarīgi tas ir tādiem apģērbu gabaliem, kurus valkājat uz kailas miesas - apakšbikses, krekliņi utml.

Tā kā minētā kompānija Finisterre ir specializējusies dažādu apģērbu ražošanai auksto ūdeņu sērfotājiem, tad daļa produkcijas ir tieši apakšveļa. Lai sērfotāju lielā viļņa gaidīšanas laikā netraucētu doma par kņudēšanu un niezēšanu, tad izvēlētajai vilnai jābūt ļoti smalkai. Uzsākot biznesu, Finesterre vilnu importēja, jo vietējās Lielbritānijas aitas neizceļas ar īpašu vilnas smalkumu. Izņemot pavisam nelielu ganāmpulku Devonā, kur Leslijas un Rodžera Prioru fermā atrodamas unikālās Bovmontas britu merino aitas.

Šķirnes pirmsākumi meklējami aptuveni 25 gadu senā pagātnē, kad Makolija institūtā Skotijā tika uzsākta Saksijas merino aunu krustošana ar baltajām Šetlendas aitu mātēm. Pirmās paaudzes Bovmonti bija 75% Saksijas merino un 25% baltās Šetlandes sajaukums. Lai iegūtu patiesi smalku vilnu, selekcija tika turpināta, iekrustojot Saksijas merino.

Selekcijas mērķis bija radīt izturīgas kalnu aitas, no kurām varētu iegūt kvalitatīvu smalkvilnu. Zinātnieki, kas strādāja pie šī projekta, cerēja, ka šī šķirne palīdzēs Skotijas lauksaimniekiem dažādot savu piedāvājumu un konkurēt pasaules vilnas tirgū. Aptuveni 20 gadu darba rezultātā tika radīta izturīga aita, kuras vilnas matiņu biezums bija 15-20 mikroni.

Dažādu iemeslu dēļ tautā šo šķirni neiemīļoja. Zemnieki, kuru īpašumā nokļuva selekcijas materiāls, krustoja aitu mātes ar gaļas auniem. Zinātnieki ar šausmām noskatījās šajos rezultātos. 2006. gadā projekts tika slēgts. Tā kā par šķirni netika izrādīta nekāda interese, lielākā daļa ganāmpulka tika nokauta.

Makolija institūts vērsās pie Prioru pāra ar lūgumu uzņemties gādību pār jaunradītās šķirnes labākajiem eksemplāriem. Uz Prioru fermu atceļoja 29 aitas. Viņi ne tikai ar prieku uzņēmās šīs rūpes, bet arī turpināja un joprojām turpina izkopt šķirni ar Makolija institūta zinātnieku palīdzību. Šobrīd vilnas smalkums jau ir sasniedzis 14-19 mikronus, bet fermas īpašnieku mērķis ir 15-17 mikroni.

Lai nodrošinātu ganāmpulka tīrību, fermā netiek turētas citu šķirņu aitas, kā arī fermas perimetrs ir rūpīgi nožogots, lai izslēgtu jebkāda kontakta iespēju ar apkārtējo lauksaimnieku ganāmpulka pārstāvjiem.

Kā atzīst Priori, tad aitas ir ļoti izturīgas un lieliski jūtas skarbajā Eksmūras klimatā. Tās labi panes mitrumu. Ganāmpulkā nav novērotas nagu slimības. Atšķirībā no savām priekštecēm Saksijas merino aitām Bovmontas merino ir ļoti labas aitu mātes, kurām dzimst vidēji 1-2 jēri. Aitu māšu svars ir aptuveni 60 kilogrami.

Prioru fermas merino aitu vilnu šobrīd gandrīz pilnībā uzpērk un izmanto kompānija Finisterre, kas tādejādi ne tikai ražo lielisku produkciju, bet arī atbalsta vietējos lauksaimniekus un vietējo merino šķirni. Kā atzīst firmas dibinātājs Toms Kejs, tad tas nav tikai veiksmīga biznesa stāsts, bet arī īpašas attiecības, kas Finistere izveidojušās ar Prioriem, ar aitām, kuru skaits vēl pagaidām ir tik neliels, ka tās visas iespējams iepazīt.

Lai arī Latvijas tumšgalves nevar un visticamāk arī nekad nevarēs lepoties ar smalkvilnas aitas statusu, šī stāsta mērķis nav tikai pastāstīt jums par vēl vienu aitu šķirni, kas izskata ziņā nav īpaša, ja salīdzinām ar jau aplūkotajām Jēkaba aitām vai Valē melndegunēm. Šis stāsts ir par aizrautību, darba un savas dzimtenes mīlestību, par īpašām attiecībām, kādas pavisam nejauši veidojas, kad dzīve mūs saved kopā ar konkrētiem cilvēkiem. Ne vienmēr biznesa pamatā ir jābūt kaudzei ar naudu tuvākā vai tālākā nākotnē. Dažkārt tur slēpjas kaut kas īpašāks un netveramāks, kaut kas paliekošāks un aizkustinošāks.

"Kāds ir bijis mūsu noietais ceļš, atskatoties kompānijas septiņu gadu vēsturē? Darījumu haizivis saka, ka viņi to būtu paveikuši divreiz ātrāk par divreiz mazāku naudu. Viņiem ir taisnība. Bet mums tas bija piedzīvojums." /Toms Kejs, Finisterre/