Stulbs kā aita, vai gudrs kā aita? (3034/0)

Mēs noteikti esam dzirdējuši dažādus mēģinājumus konkrētas cilvēka īpašības vai darbības salīdzināt ar dzīvnieku pasauli - akls kā vista, netīrs kā cūka vai stulbs kā aita. Vai tiešām ir pamats domāt, ka aitas ir stulbas? Gan personīgā, gan pasaules pieredze rāda, ka aitas ir visai gudri un apķērīgi dzīvnieki, kas ātri mācās.

Pirms daudziem gadiem zinātnieki uz lauka esot piesējuši divus aunus - viens tumšgalvains, otrs ar baltu galvu. Apkārt auniem ganījies jaukts ganāmpulks, kur daļa aitu bijušas ar melnām, bet daļa ar baltām galvām. Kā izrādījās, tad aitas bija visai izvēlīgas. Tumšgalvainās pārsvarā izvēlējās aunu ar melno galvu, bet aitas ar balto galvu apmeklēja baltgalvaino aunu.

Rozemarija Allena stāsta, ka viņas kā aitkopes karjeras sākumposmā ganāmpulks bijis maziņs. Vienai no aitumātēm piedzimuši četrīši. Ceturto atraduši ļoti bēdīgā stāvoklī. Nācies to barot ar zondi līdz jaunā aitiņa iemācījusies ēst ar pudelīti. Zem infrasarkanās lampas viņa apdedzināja ausu maliņas.

Tie, kas kaut reizi ir izaudzinājuši kādu pudeļjēru, zina, ka tie ir īpaši mīļi un draudzīgi. Arī Vizzija, kā viņu nodēvēja Allena, kļuva par ļoti draudzīgu aitu, kas kļuva arī par ļoti kvalitatīvu un auglīgu aitu māti, 12 gados dāvājot 27 jērus.

Allena raksta, ka Vizzijas pēcnācēji izskatījušies līdzīgi. Gan jau, uzmanīgi apdomājoties, jūs arī atsauksiet atmiņā, ka ir aitas, kuru pēcnācējus iespējams atpazīt pēc ārējā izskata. Vizzijas pēcnācēji līdzīgi bijuši ne tikai pēc ārējā izskata, bet arī rakstura ziņā. No vairāk kā 600 aitu lielā ganāmpulka tieši Vizzijas pēcnācēji bija visdraudzīgākie. Šīs aitas meitas, mazmeitas un nākamās paaudzes izveidoja tādu kā miniganāmpulku lielajā ganāmpulkā, kopā ganoties un kopā atpūšoties.

Arī mūsu ganāmpulkā ir viena tāda īpašā aita, kuru mēs dēvējam par 77. Viņas meitas ir labi atpazīstamas gan pēc izskata, gan izturēšanās. Līdzīgi kā māte, tās ir draudzīgas un pirmās no bara ir klāt un diedelē kaut ko garšīgu.

Bet aitu gudrības raksturošanai vēlos pastāstīt kādu citu gadījumu. Mums gar mājām tek upe - Abze, kas vienā līkumā ir izveidojusi atzaru, tā dēvēto Vecupi. Mitros laikapstākļos Vecupe ir visai slapja un nepārbrienama. Līdz ar to starp Abzi un vecupi izveidojusies zema, visai mitra saliņa, kuras centrā aug milzīgs ozols. Kad nav lijis ilgāku laiku, kūtij tuvākā mala izzžūst un aitas brīvi pāriet uz saliņu un apgrauž zāli un lapas. Otrā pusē Vecupe vairāk atgādina šauru, bet dziļu grāvi. Aiz tā sākas nākamā pieupes pļava, kurai var piekļūt arī no mājas pagalma puses.

Lai aitas nebūtu jādzen pa ceļu vai cauri pagalmam, izdomājām no vecām durvīm uztaisīt tiltu pāri šim šaurajam grāvim. Ar graudu spaini bars ar visiem jēriem veiksmīgi pārgāja otrā pusē. Vakarā visas bija atpakaļ šaipus grāvim un gaidīja dienišķo papildbarības devu.

Kad nākamajā rītā ar spaini devos vest aitas pār tiltu, aitu vairs nebija. Tās lieliski pašas bija tikušas galā ar pāriešanu uz otru pusi. Kad pļavas bija noganītas, durvis novācām, lai nebojājas mitrajā zemē.

Vasaras otrajā pusē no mātēm nošķirtos jērus atkal palaidām apgrauzt saliņu. Bez tilta un bez jebkādas rādīšanas jaunuļi veiksmīgi pārvarēja šauro grāvi un ēda zāli arī lielajā pļavā.

... un tādos brīžos es domāju, cik labi būtu, ja bērni mācītos tikpat efektīvi kā aitas.