AITAS.LV
AITAS.LV
  • /
  • /
  • Vēlaties pabarot pasauli? Atdodiet zemi mazajiem zemniekiem!

Vēlaties pabarot pasauli? Atdodiet zemi mazajiem zemniekiem! (1659/0)


Publicēts: 8.12.2014

2014. gads ir starptautiskais ģimenes saimniecību gads, kura ietvaros tiek pievērsta uzmanība lauksaimniecībai ģimenes izpildījumā. Tomēr realitātē mēs redzam, ka pasaulē mazās saimniecības mērķtiecīgi tiek iznīcinātas ar mērķi "pabarot pasauli". Vai tiešām šis mērķis ir sasniedzams, pārejot uz industriālo lielražošanu?

Izrādās, ka bez Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) pastiprinātu uzmanību tieši mazajiem lauksaimniekiem jeb ģimenes saimniecībām vēlas pievērst arī tāda neliela starptautiska bezpeļņas organizācija kā GRAIN, kas publiskojusi pētījumu par mazo lauksaimnieku ietekmi uz pasaules pārtikas apjomiem.

ANO datos atrodami skaitļi, ka ģimenes saimniecības pārvalda 70 līdz 80% lauksaimniecības zemes pasaulē un saražo aptuveni 80% no pārtikas. Savukārt GRAIN dati liecina, ka mazo saimniecību rīcībā ir tikai 24% no pasaulē izmantojamās lauksaimniecības zemes, un šim skaitlim ir tendence sarukt.

Kā gan iespējamas tik būtiskas atšķirības?

Elementāri! Viss ir atkarīgs no tā, ko mēs uzskatam par ģimenes saimniecību. Saskaņā ar ANO definīciju ģimenes saimniecība ir uzņēmums, kuru vada indivīds ar vai bez ģimenes palīdzības. Piemēram, industriālas sojas pupiņu fermas Argentīnas nomalē īpašnieki, kas dzīvo Buenosairesā, arī pieder pie ģimenes saimniecībām. Vai arī plašā Hacienda Luisita, kuru pārvalda ietekmīgā Kohoanko (Cojuangco) ģimene? Vai tā ir ģimenes saimniecība? Arī Latvijā šādus piemērus nav jāmeklē ar uguni, kur rodas šaubas, vai šāds uzņēmums ir klasificējams kā ģimenes saimniecība.

Ja lielie, industriālie uzņēmumi tiek pieskaitīti ģimenes saimniecībām, tad situācija uz papīra izskatās lieliski. Īstenībā viss jaukums izgaist, kad noskaidrojas, ka reālās ģimenes saimniecības tiek iznīcinātas, lai industriālie lauksaimnieki varētu iegūt lielākas platības ar lozungu "pabarot pasauli". Tā tas notiek visur pasaulē.

Tomēr ne jau tikai lielražotāju spiediens ir vienīgais ļaunums. Svarīga ir arī monokultūru dominēšana šajās "ģimenes saimniecībās". Pēdējo 50 gadu laikā 140 miljoni hektāru ir pārvērsti par placdarmu četrām industriālajām kultūrām - sojas pupiņām, eļļas palmām, rapšiem un cukurniedrēm. Hektāru skaits turpina pieaugt. Tiek prognozēts, ka turpmāko dažu desmitgažu laikā eļļas palmām atvēlētā platība dubultosies, bet sojas pupiņām - trīskāršosies. Cik gan daudz cilvēku plānots pabarot ar šīm kultūrām?

Ne mazāk svarīgs faktors mazo saimniecību samazināšanā ir auglīgo lauksaimniecības zemju nonākšana tādu īpašnieku rokās, kuri nemaz tur nedomā nodarboties ar kaut kādu lauksaimniecības produktu ražošanu. Tikai pēdējo dažu gadu laikā aptuveni 60 miljoni hektāru lauksaimniecībā izmantojamo zemju ir nonākuši dažādu investoru un zemes īpašnieku rokās, kuru mērķis ir dažāda tipa apbūves veidošana.

Paradoksāli, bet mazās saimniecības, lai arī iet mazumā, tomēr joprojām spēj pabarot lielāko daļu pasaules iedzīvotāju. Tās ir produktīvākas un efektīvākas nekā lielās saimniecības. To prioritāte nav iekarot dažāda mēroga tirgus nišas. Mazās saimniecības uztur sevi un apkārtējo sabiedrību. Visbiežāk šajās saimniecībās saražotais nemaz neparādās nekādās statistikās, bet nodrošina ar pārtiku apkārtējos iedzīvotājus, kuru ienākumu līmenis bieži vien nav tik augsts, lai iepirktos lielveikalos. Mazās saimniecības nereti strādā uz bartera principiem, sastrādājoties ar sev līdzīgām saimniecībām tuvējā apkārtnē.

Lai gan lielākā daļa pasaules joprojām ir paēduši, ja zemes koncentrācija turpināsies par labu industriālajiem un jo īpaši "neēdamo" monokultūru ražotājiem, mazās saimniecības vienkārši nespēs pastāvēt. ANO pētījuma dati liecina, ka mazo saimniecību aktīvs atbalsts varētu desmit gadu laikā dubultot saražotās pārtikas apjomus visā pasaulē, kā arī veicināt bioloģisko dažādību, uzturēt ekosistēmas un vietēja līmeņa ekonomiku, vienlaicīgi veicinot lauku reģionu apdzīvotību un darba iespējas.

Ir skaidrs, ka cilvēku skaits uz šīs nelielās planētas turpinās augt. Miljardus nepabaros nedz ar palmu eļļu, nedz cukurniedrēm, pat ne ar rapšu eļļu un sojas pupiņām. GRAIN uzskata, ka ir pēdējais laiks atdot zemi mazajiem lauksaimniekiem, lai uzlabotu pārtikas apgādi visā pasaulē.

Industriālie graudkopji un lopkopji atviegloti nopūšas, jo viņi ražo pārtiku, kura "baro pasauli"? Tiešām? Vai varat likt roku uz sirds un ar pārliecību teikt, ka zeme, kuru jūs apsaimniekojat šodien, būs tikpat efektīvi izmantojama lauksaimniecībā pēc 100 gadiem? Vai izmantotā ķīmija nebūs atstājusi iespaidu un jūsu bērniem, mazbērniem un tālākajām paaudzēm gan tiešā, gan netiešā veidā? Esat par to pilnīgi droši?

Protams, ja dzīvojam tikai šodienai un nav svarīgi, kādu pasauli atstāsim saviem bērniem vai mazbērniem, tad var dzīvot bez bēdu - nocirst mūžamežus, lai audzētu eļļas palmas, likvidēt mazās saimniecības, lai audzētu sojas pupiņas, iznīdēt dabīgos zālājus un noindēt kaitēkļus, lai audzētu rapšus. Tikai ņemsim vērā, ka Zeme 2.0 mums nav tuvumā. Ir tikai aukstais un neauglīgais Marss, nedraudzīgā Venēra un miljardiem zvaigžņu tādos attālumos, kādus cilvēce spēj pārvarēt tikai zinātniskajā fantastikā. Neapdomīga rīcība šodien var izrādīties evolūcijas strupceļš homo sapiens jau vistuvākajā nākotnē.

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Add a new comment:


info at aitas lv